Humānisms ienāk dārzu mākslā

Humānisms pēc daudzām garīgām kaujām bija kļuvis par internacionālu varu. Cīņām nebija gala, bet humānisti bija paraduši, līdzīgi stoiķiem, atvairīt uzbrucējus ar līdzcietīgu smaidu. No šī smaida bija dzimusi smalkā ironija un skaļie smiekli, kas bija veltīti pedantu nejēdzībām un gara trulumam. Humānisti bija pārpilni mācīšanās prieka un nepazina viduslaicīgās bailes zināšanu priekšā. Humānisma vilnis, kas vēlās pāri pasaulei, sumināja antīkās pasaules atdzimšanu, sumināja senatni. Humānismam bija lemts spēlēt izcilu lomu kā nacionālās apziņas modinātājam.
Ar vārdu dārzs ir cieši saistīti miera, daiļuma, atpūtas un klusas baudas jēdzieni. Senie grieķi ar sētu apjoztus dārzus dēvēja par paradīzi, bet senie žīdi par Ēdeni.
Renesanses laikmetā cilvēki cienīdami visu daiļo, palika arī par dārzu cienītājiem. Ja vien tehnisku apstākļu dēļ tas bija iespējams, viņi tos steidza ierīkot ap savām pilīm, namiem un vasarnīcām.…