Katram ikvienam no mums ir kādas vēlmes, cerības, vieta, kur mēs gribētu atgriezties. Neviens no mums nevēlas tapt sāpināts, piedzīvot to, kā tiek izvarota viņa mīļotā meitene, nogalināti viņa acu priekšā paša bērni, izšķirtas ģimenes... Lai cik paradoksāli tas arī nešķistu, tomēr miljoniem cilvēku – ne tikai ebreju, bet arī garīgi slimo, homoseksuālu cilvēku – tika iznīcināti; iznīcināti tikai tādēļ, ka viņi bija tie, kādus Dievs viņus bija radījis.
Es, lasot šīs avotu kartiņas, skatoties filmu „Pianists” un ieraugot šo jautājumu – kā Tu rīkotos, ja redzētu kā tiek iznīcināti cilvēki (kā noprotu, šajā gadījumā tie ir domāti ebreji)? – neesmu pārliecināts, ka spētu, ko iebilsts, palīdzēt šiem cilvēkiem, jo visticamāk būtu pārbijies un pārāk noraizējies par savu dzīvību. Zinu – tas izklausās gļēvi un truli, bet ko būtu darījis tu?
Vienīgais, tā teikt, „mierinājums” ir tas, ka Latvija nebūt nebija vienīgā valsts, kurā notika šādas masu iznīcināšanas, un, lai cik jocīgi un arī dīvaini tas neizklausītos, Vācijā, kurā ebreju proporcionāli bija ļoti mazs skaits, salīdzinot ar pārējo iedzīvotāju skaitu, šīs reparācijas bija visbriesmīgākās. Neesmu tik sīki studējis šo laika periodu un tieši holokausta notikumus, lai zinātu, kas tieši Hitleram bija pret šo, kā teikts Bībelē – Dieva izredzēto tautu, bet vienu nu gan es saprotu – tas, ko darīja viņš bija PILNĪGI UN GALĪGI nepareizi!!!…
