Holokausts Latvijā

Garais padomju varas laiks Latvijā holokausta izpētei bija ļoti nelabvēlīgs, jo holokausts bija iekļauts Maskavas aizliegto tematu lokā. Vairums vēsturnieku, kuriem bija ļauts strādāt padomju ideoloģijai pakļautajās institūcijās, aizliegumu arī labprāt pieņēma, jo vietējā sabiedrība izjuta "alerģiju" pret visu, kas bija saistīts ar t.s. "žīdu šaušanu". Jau darbības vārda "šaušana" konsekventa lietošana vien kā sinonīms slepkavošanai liecina par ievērojamas sabiedrības daļas attieksmi pret notikušo. Tikai pārākuma un upuru nicinājuma gaisotnē varēja folklorizēties ziņģes, kurās ņirgājās par upuriem un uzteica slepkavas (es te domāju mums visiem zināmās dziesmiņas kā "Latvju zēni žīdus šauj" un tamlīdzīgas). Šādā kontekstā ievērības cienīgs man šķiet fakts, ka tā laika Vēstures institūta 1966. gadā izdotajā kopdarbā "Latviešu tautas cīņa Lielajā Tēvijas karā" kolēģis Edgars Blūmfelds bija uzdrīkstējies pretēji vispārpieņemtajiem standartiem sava temata ietvaros iestrādāt informāciju arī par ebreju traģēdiju nacistu okupētajā Latvijā. …