Hipiju kultūra pasaulē un Latvijā

Ceļojums, ceļš ideālā bija bez noteikta mērķa un maršruta, lai nebūtu ierobežots laikā, svarīgākais bija piedzīvojumi, brīvības sajūtas, ko tas dod, nezināmais, neprognozējamais. Andris Ezergailis saka: „No rīta izejot no mājām uz Doma laukumu, tu vari vakarā atrasties otrā pasaules malā. Atbrauc no leišiem kāds pazīstams hipijs, saka, braucam uz dienvidiem, braucam-braucam!” Marta pirmajā svētdienā varēja droši doties uz Viļņu, uz Svētā Kazimira dienas atzīmēšanu, tur notika gadatirgus. Autostopu sezonu atklāja 1.maijā, Starpautiskajā Darbaļaužu aizsardzības dienā-tad ļaudis salasījās Tallinā. Latvijas nometnēs, piemēram Vitrupē, svinēja Jāņus, savukārt Maskavā un Pēterburgā atzīmēja 1.jūniju, jo saskaņā ar leģendu, pirmie hipiji tur parādījušies1967.gada 1.jūnijā,Starptautiskajā Bērnu aizsardzības dienā. Mūsu hipiji atļāvās ko tādu, kas pēc PSRS normām tika uzskatīts par noziegumu- masu akcijas un demonstrācijas. 1971.gada vasarā pirms ASV prezidenta Ričarda Niksona vizītes pie ASV vēstniecības Maskavā notika nesankcionēta hipiju demonstrācija ar lozungiem „Amerikāņi-ārā no Vjetnamas!!!”. Hipiju kustība šeit zaudēja savu lokālo raksturu un izlauzās ārpus šaurā radošu cilvēku loka. Līdz pat mūsdienām hipiju vidū ir pozitīva attieksme un patiesa iecietība pret dažādiem savādniekiem, arī pret tādiem dīvaiņiem, kas tādi ir piedzimuši. Interesanti ir arī tas, ka hipiji sevi uztvēra kā svešiniekus attiecībā pret sociālo sistēmu, tai pašā laikā būdami tajā iekļauti. Viņi labprāt devās uz publiskām vietām, lai izrādītos un mijiedarbotos ar sabiedrību. …