Tātad simulakrs spēj aizpildīt kādreizējās realitātes vietu, līdz ar to cilvēki mūsdienās spēj dzīvot noteiktā mākslīgi radītu modeļu sistēmā, kas nav paša radīta.14 Izmantojot masu mediju radītos produktus cilvēks tos dekodē atbilstoši savai pieredzei, vajadzībām un gaidām. Un līdz ar to hiperreālisms spēj radīt arī negatīvas blakus parādības. Kā vienu no tādām var minēt to, ka cilvēki pārāk tic un uzticas mediju sniegtajai informācijai, tas traucē nošķirt realitāti no šķietamības jeb simulakra. Cik nav dzirdēti dažādi atgadījumi, ka, jo īpaši mazi bērni, skolās vai mājās attēlo, uzvedās kā kādas spēles vai filmas varonis. Viņi vairs nespēj nošķirt vai tas vispār eksistē un ir atrodams realitātē vai nav. Bērni ir daudz vieglāk simulējami un radīt viņiem hiperrealitāti, jo viņiem tomēr nav tik liela reālās pasaules pieredze kā pieaugušajiem, kas tomēr spēj atšķirt realitāti no nereālā.
Pastāv arī risks, ka pieaugušais zaudēs jēgu savai fiziskajai eksistencei, ja it visas savas dzīves darbības simulēs. To pierāda jau pašreiz saskaroties ar gadījumiem, kad cilvēks var teikt dzīvo tikai virtuālajā realitātē. Tas varbūt ir izskaidrojams ar to, ka hiperrealitātes izpausmes sniedz iespējas un iespaidus, ko citādi nebūtu iespējams piedzīvot. Savā būtībā tas arī bagātina cilvēku pieredzi un zināšanas, taču hiperrealitātes ietekme ir tomēr atkarīga no pašiem cilvēkiem, cik ļoti viņi ļaujas šīm simulācijām. Tā kā būtībā nevajadzētu aizmirst par sociālo realitāti un dažreiz ļauties arī hiperrealitātes izjutām, kas baudāmas kino un citos medijos.
…
