Samsona uzskati ir skaidri – garīdznieki pārliecina tautu, apkaro burvjus un citus velna kalpus, kā arī cīnas pret tautas ārstniecību, kas lieto aprakstītos aizliegtos līdzekļus un tos, kas pie šādiem ārstētājiem griežas. Laicīgai varai pieder tiesas iniciatīva, nenogaidot sūdzētājus un aizradītājus. Tiesai tomēr jānoraida blakuslīdzekļi un pazīmes, kā velna zīmogu plankumi uz miesas, jānoraida arī katolisko svētā ūdens lietošanu, paliekot pie tiesas izmeklēšanas. 17.g.s Samsona priekšraksti ir vienīgi aktuālie aizrādījumi Baltijas raganu tiesnešiem.
Vēsturniekus pārsteidz, ka Samsons savā darbā parasti neuzrāda piemērus no apkārtējās dzīves, kaut gan vizitācijās Vidzemē dzirdējis briesmīgus stāstus un sūdzības par burvībām.. Samsons ir devis teorētisku traktātu un tāpēc arī pieslejas tiem teorētiķiem, kas jau iepriekš, neskatoties un konfesionalo atšķirību, ir vienojušies cīņa ar raganām, savos darbos neapšaubot velna varas robežas. Konkrēto raganu esamību un aktīvu iejaukšanos kristīgās kultūras dzīvē pēc viņa neapstrīd arī ne P.Einhorns, ne Mencelis, ne arī Mežamuižas mācītājs Ranejs.
Samsona darbs “Deviņi atlasīti un labi pamatoti raganu sprediķi” ir ne tikai eksotiska lasāmviela, bet arī dziļš bībelisks ieskats tumsas realitātē. Kā jau labam pedagogam, viņam ir ļoti labi salīdzinājumi. Samsons velnu salīdzina ar mušu! Tāda tieša un konkrēta bija tā laika cilvēka ticība velna realitātei. Gluži tāpat kā mušas mums apkārt – tāpat arī velni. "Mušu var aizdzīt ar pirkstu – nevajag jau tāpēc ķerties pie cirvja vai zobena. Līdzīgi velnu jebkurā laikā var aizbiedēt ar Dieva vārdu jeb Svētajiem Rakstiem." – tā Samsons norāda uz to, kādi ieroči nepieciešami pret velnu.
Samsona sprediķu avoti ir samērā viegli izsekojami marginālās piezīmēs. Viņš izmanto daudzus, nereti pat ļoti atšķirīgus avotus – Bībeli un Aurēliju Augustīnu, katoļu inkvizitoru Jākobu Šprengeru, baznīcas refomatoru Mārtiņu Luteru un sabiedrības pētnieku Žanu Bodēnu. Pirmā vietā šeit ir Bodinus, De magorum Daemonomania, ko savukārt vācu valodā ir tulkojis Johans Fišarts. Viņš atsaucas uz Bodēna de obligationibus cum Satana, par līgumiem ar sātanu, kā arī uz daudziem citiem Bodēna darbiem, tāpat tiek lietoti Bodēna definējumi. Samsons atsaucies arī uz Viēra, Godelmaņa un Lerheimera darbiem.
Pilnīgi noraidoši sestajā sprediķī Samsons izturas pret darbiem, ko viņš kvalificē kā īstas burvju grāmatas, proti, Agripas De magia, Trihemija Steganografiju un Viēra De praestigiis daemonum.
Pret jezuītiem viņš atsaucas arī uz Peltana un Hazenmillera jezuītu vēsturēm. Speciāla nozīme ir Piērija darbam ( Pierius, Hierpgliph.lib.) velna dažādo vārdu izskaidrošanai.
H.Samsons ir ievērojams protestantiskās ortodoksijas pārstāvis un labi orientējies kristīgajā demonoloģijā un kļuvis par galveno „burvju” un „raganu prāvu” teorētisko pamatotāju Vidzemē. Atšķirībā no daudziem laikabiedriem viņa uzskats bijis, ka „raganu” un „burvju” atzīšanās jāpanāk bez spīdzināšanas.
…
