Bet vairāk par visu šo (Μα πιο πολύ ασυγκρίτως απ’ όλα), Antiohija bija lepna būt par Senās Grieķijas pilsētu (būt hellēniska) – kā vēsta grieķu mitoloģija, tā saistīta ar Argosu un Inaka meitu Īo, kurai par godu tika dibināta pilsēta Īone. Antiohija arī saistās ar Juliana laiku, kuram Kavafis daudz pievērsies savos dzejoļos. Antiohijā Julians centās atdzīvināt pagānismu, cerot, ka viņu atbalstīs tur arī dzīvojošie pagāni. Tomēr, kristieši nepiekrita Juliana pagānismam, savukārt pagāniem nepatika viņa stingrība, tādēļ visai vienaldzīgi attiecās pret viņa pagānisma propagandu. Antiohijas grieķu nostāja bija skaidra – gan kristiešu, gan pagānu - Julians ir imperators, arī pagāna askēts, kas vēlas uzspiest savu skatījumu uz lietām. Bet Antiohijas grieķi tikai vēlas saglabāt savu stāvokli: skaistās ēkas un ielas, slavenos māksliniekus un valdniekus. Savukārt pēdējās trīs rindiņas, iespējams, atgādina un izsaka apbrīnu par Grieķijas senatni un apzināšanos, ka tā ir daļa no viņu identitātes. Šis dzejolis, kā arī citi Antiohijai veltītie dzejoļi liek domāt, ka arī Kavafis, tāpat kā Julians, ilgojas pēc senatnes, pēc antīko priekiem un baudām, tajā pašā laikā Kavafis respektē kristietību un baznīcu, un visu to jauno, kuru saknes aizsākas hellēnismā.
Šajos Kavafja dzejoļos jaušamas jaunas vēsmas, kas piemeklējušas grieķus, atklājot arī to, ko piedzīvojis grieķis, mainot savu skatījumu. Un pagātni, lai cik tā jauka neliktos, nevar mākslīgi atdzīvināt, to nevar uzspiest, bet to, protams, vajag un ir vērts atcerēties, jo tās diženums var tikai vairot grieķu identitātes pašvērtību.
…