Hantingtons savas civilizāciju sadursmju teorijas pamatā liek pasauli apdzīvojošo civilizāciju kulturālās atšķirības. Viņš uzskata, ka tikai pēc tam seko politiskās un ekonomiskās problēmas. Viņa apskatītās civilizāciju sadursmes no tiek laikā pēc Aukstā kara beigām. Ir pazudusi pasaules bipolaritāte, kad notikumus pasaulē noteica PSRS un ASV savstarpējās attiecības un interešu konflikti. Lai gan ASV turpina popularizēt viedokli par sevi kā par pasaules policistu, tomēr Hantingtons uzskata, ka patlaban pasaule ir multipolāra un multicivilizēta un starpcivilizāciju attiecības tik sarežģītas ir veidojušās tieši kulturālo atšķirību iespaidā. Šīs atšķirības veido arī savādākus reliģiskos uzskatus, un līdz ar to - arī dzīvesveidu un izpratni par morāli.
“Civilizāciju sadursmes” analizē pasaules militāro un ekonomisko konfliktu iemeslus, izvērtējot reliģisko un kulturālo faktoru nozīmi tajos. Hantingtons kā konfliktu galveno iemeslu min tieši šīs, uz garīgām vērtībām balstītās atšķirības, kas neļauj valstīm ieņemt vienotu politiku cilvēktiesību un stabilitātes nodrošināšanas jautājumos. Viņš kritizē pasaules lielvalstu līderu nevēlēšanos un arī nespēju iedziļināties atsevišķu valstu kultūrā un to iedzīvotāju psiholoģijā, brīdī, kad tās piedāvā savu palīdzību, lai noregulētu tur aizsākušos konfliktu.
Par šī brīža galveno situācijas noteicēju Hantingtons uzskata rietumu kristietības civilizāciju, kas kontrolē galvenos ekonomiskos resursus. Viņš uzskata, ka pārējās civilizācijas patlaban izšķiras vai nu par pievienošanos šai ekonomiskajai sistēmai, vai arī veido koalīcijas pret to. Hantingtons norāda, ka pastāv iespēja, ka pilnīgi atšķirīgas civilizācijas ir spējīgas apvienoties, ja uzskata, ka kāda trešā civilizācija uz to brīdi ir viņu kopējs pretinieks, tomēr pieļauj, ka šādas partnerattiecības nevar būt ilgstošas un tās izjuks, tiklīdz problemātiskās situācija būs normalizējusies.
Tiek arī norādīts, ka citas valstis, kuru apvienošana bija balstīta uz līdzīgiem principiem, joprojām atrodas iekšējo konfliktu situācijā, kamēr valstu savienības, kuras vieno ne tikai kopīgas ekonomiskas intereses, bet arī reliģiskā pārliecība, piemēram, Eiropas Savienība, ir daudz stabilākas un turpina funkcionēt un attīstīties, pievienojot sev jaunas, līdzīgi noskaņotas valstis. Hantingtons uzskata, ka pasaules pašreizējās attīstības politikas pamatā ir cilvēku vēlme sevi identificēt ar sava etnosa kultūru nevis globāliem politikas saukļiem, kā tas bija Aukstā kara gados. Pusgadsimtu ilgušās cīņas un tā brīža pasaules bipolaritāte ir radījuši dabisku pretsparu – nacionālismu - un ilgstošā propagandas ietekme ir radījusi vēlmi pēc dziļākas garīgās vērtības – reliģijas. Cilvēki vairs nevēlās būt saistīti, lai attīstītu kādu politisko sistēmu, bet gan izvēlas veidot un attīstīt savu nacionālo identitāti.
Lai to panāktu un neļautu šai atjaunotajai identitātei izšķīst globalizācijas kopējā procesā, uz šī pamata valstis veido arī savu ekonomisko politisku, par tuvākajiem partneriem izvēloties tos, kam ir līdzīga izpratne par kultūru.
…
