Cilvēks, nauda, dzīve. Šo trīs jēdzienu vienotība mūsdienu laikmetā ir praktiski nedalāma. Vēsturiskajā attīstībā nauda ir pilnīgi mainījusi cilvēku attieksmi, attiecības, izpratni un galu galā uzvedības modeļus un normas. Jā, ir neapšaubāma šīs „parādības” ietekme uz sabiedrību, kas aiz sevis velk nevienu vien asti – sekas. Tās iedarbības rezultāts ir saredzams burtiski visās dzīves jomās, kā arī bez naudas „piesegšanas” mūsdienu pasaulē nav palikusi neviena lieta. Protams, lielākoties naudas „firmas zīme” saistās ar negatīvu ievirzi, bet tomēr, kā jau mēdz teikt: „Jebkurā sliktā lietā ir arī sava pozitīva puse”, bet diemžēl to ir daudz grūtāk pamanīt.
Savā darbā „Nauda modernajā kultūrā” G. Zimmels runā par daudzējādām naudas īpašībām, par kurām derētu aizdomāties it katram pasaules pilsonim. Arī man daži argumenti lika nopietnāk iedziļināties šajā bezpersoniskajā, aukstajā un nežēlīgajā naudas vidē.
„Naudas bezpersoniskums” – īpašība ar jokaino nosaukumu, kura raksturo kaut ko tādu, kam nav savas atšķirīgās, individuālās sejas, jo katru reizi tā var būt savādāka. Jautāsiet kāpēc? Te mēs runājam par pašu vienkāršāko pielīdzināšanu. Vienu reizi tā ir manta, citreiz pakalpojums, nākamreiz prece un t.t. un t.t., šo sarakstu diemžēl var turpināt līdz pat bezgalībai, bet vistraģiskākais ir tas, ka šajā sarakstā var iekļaut arī jūtas – viscēlāko kas Visumā ir. Jā, diemžēl arī to mūsdienās var „dabūt” par naudu, proti neviens nevar pierādīt cik tās ir īstas un patiesas, bet ļoti bieži šī bezpersoniskā seja attēlojas bezkaislīgā, melos noslīkušā teātrī. Vai tā nav traģika?
Aiz šīs maskas slēpjas arī traģiskā nivelācija. G. Zimmels saka: „Nauda ir „zemiska”, tāpēc ka tā ir ekvivalents, kas der visam un katram. Nivelācija nepastarpināti noved viszemākajā elementa atrašanās vietā, jo visaugstākais vienmēr var noslīdēt līdz viszemākajam, bet viss zemais gandrīz nekad nespēj pacelties līdz tam līmenim, kurā atrodas viaugstākais elements.” Šī citāta vislielākā traģika ir saistīta ar mākslas pasauli. Mākslas darbs, kas vienmēr ir individuāls, vienreizējs un neatkārtojams, bet pēc G. Zimmela, vienīgi individuālais ir cēls, tomēr tiek skaitļots naudas ciparos, kuri kādreiz aiziet līdz absurdam neizskaidrojamās galējībās, un tiek skatīts vienkārši kā kārtējā masu ražošanas prece. Mākslas darbs nonāk naudīgās rokās tāpēc ka tas ir prestiži, moderni, tas ir mantiskā stāvokļa izrādīšana un apliecināšana, bet reti to iegādājas kāds patiess mākslas darbu mīļotājs. Šāda situācija piemeklē ne tikai šo izcilo nozari, tas skar burtiski visu mantisko pasauli: elitārais ir turpat kur „atdarinātais”, autordarbs turpat kur konveijeru ražotais, un viss ir pielīdzināts vienai „hameleona” sejai – naudai, te arī atklājas šīs paradokss; kam ir sava individuālā seja ir iekārdinājums cilvēkiem un rezultātā tam tiek iedota cena bezpersoniskajā izteiksmē.
20. gs. nauda kļūst par cilvēku ne tikai pašlabumu, labumu iegūšanas avotu, bet arī par patstāvīgu labumu, kas vienlaicīgi kļūst arī par mērķi pēc kura sabiedrība tiecas.
…
