Sākotnēji Zigrīdas mulsums un nepārliecinātība man lika skatīties ar aizdomām uz aktrises tēlojumu, tomēr galarezultātā, nācās atzīst, ka galvenās lomas atveidotāja Madara Saldovere spēlē precīzi, zinot visas Zigrīdas tēla nianses un protot meitenes kūtrumu un biklumu parādīt tieši tādu kādu tam bija jābūt- 17 gadus jauna un pirmoreiz iemīlējusies meitene.
Arī Džonis Vilciņš, kuru šajā izrādē tēloja Arturs Krūzkops, kā galvenais tēls man likās simpātisks. Tieši tāpat kā Zigrīda, nenobriedis un bikls, dzīves nepieredzējis un sapņos, ilūzijās aizklīdis. Lai arī puiša tēls bija interesants, tas neizveidojās par manu favorīttēlu šajā izrādē. Romānā jauno zvejniekpuisi biju iedomājusies stiprāku un laikam jau arī nobriedušāku. Tāpēc mulsinoši izrādē bija redzēt Džoni bez krekla, pārāk kalsns viņš likās priekš puiša, kas ikdienas airē laivu. Tā, protams, piebilde, kas nesaistīta ar aktiera meistarību un nekādā gadījumā nav īpaši nozīmīga.
It sevišķi tuvas un interesantas izrādē komiskās ainas, kas iederīgi papildināja izrādes nopietno tematisko līniju. Saistošs tēls izrādē- Džoņa draugs un istabas biedrs Aleksis no laukiem, kuru šajā izrādē attēloja Ivars Kļavinskis. Viņam tā piestāvēja lauku cilvēka valoda un izdevās to parādīt tik īsti, ka man atlika tikai pabrīnīties par to, ka šim tēlam ir divi aktieri. Vārdu sakot, nevaru iedomāties, kā šo tēlu izved galvenās lomas atveidotājs Arturs Krūzkops, jo Ivara Kļavinska tēlojums likās ļoti pārliecinošs un, jā, valodas dēļ komisks. Pie meistarīgajiem un tīkamajiem tēliem jāpievieno pieredzējušo aktieru paaudze- Uldis Dumpis mācītāja Bankina lomā, Arno Upenieks kurpnieka Straupes lomā, Ģirts Jakovļevs Džoņa tēva lomā un arī Ivars Puga Endrika lomā. Visi šie tēli, vien, šķiet, šeit jānošķir Endrika tēls, bija ļoti reālistiski, dzīves ikdienas cilvēki.
…
