Domāju, ka tieši tas, ka Arturam vēl ir mazliet sapņu un ticība nākotnei, viņš spēj izdzīvot šajā svešumā, kur viss šķiet bezjēdzīgs un absurds.
Izlasot darbu, saprotu, ka cilvēka dzīve bez dzimtenes, vides, kurai viņš jūtas piederīgs un vajadzīgs un cilvēkiem, kurus var dēvēt par “savējiem” ir skumju un bezjēdzīguma pilna. Vienīgais, kas šādā situācijā var glābt ir sajūta, ka tomēr varbūt kādreiz izdosies nonākt atpakaļ tik dārgajā vietā, kuru dēvējam par mājām. Juhans mira pārliecināts, ka kāds nogādās viņa pelnus dzimtenē un mantas nosūtīs kādam, kurš glabās sirdī piemiņu par viņu – sievai un dēlam. Artura mūža lielākā traģēdija ir tā, ka pēc viņa nāves paliks tikai tukša vieta, nebūs pat atmiņu un kāda, kurš izbārstīs viņa pelnus Gaujā:
“Kam gan man novēlēt savus pelnus, kad būs pienākusi ejamā stunda?”
…