Gunara Janovska romānā “Sola” eksistenciālās problēmas galvenokārt atklājas caur Artura Skujas tēlu un viņa uzdotajiem retoriskajiem jautājumiem, viņa domām, kā arī redzot viņa ilgas pēc dzimtenes un vēlmes atrast savu vietu svešumā. Šajā romānā eksistenciālās problēmas ir atklātas nopietni, asi un bez aplinkiem, tās ir patiesas un neslēptas.
Arturam romāna gaitā atklājas vairākas ar eksistenci un dzīvi saistītas problēmas, un viena no tām ir cilvēka vietas un nozīmes apziņa. Arturam šķiet, ka cilvēkam ir jābūt pārliecinātam par sevi, cilvēkam ir jābūt labam un atbildīgam darbam, cilvēkam ir jābūt kādai vērtībai, lai gan pats nezina, kas ir šī vērtība. Tomēr, kad viņš ir nonācis Solas salā un sāk strādāt vienkāršu darbu, viņu sāk nomākt jautājumi: “Diez vai daudz zemāk vairs varēja iet? Vai es spēju panest arī šo pazemojumu?” Šis dzīves ritums un pārmaiņas, ko piedzīvo Arturs, liek viņam domāt: cik zemu, ir par zemu? Šeit ir attēlota cilvēka eksistences skarbā puse, jo daudzos momentos cilvēkam šķiet, ka viņam ir jābūt labākajam, ka viņam ir jābūt vērtīgam, taču netiek novērtēts tas cilvēku darbs, kas notiek neredzami sabiedrības acīm. Tie darbi tiek vērtēti zemu un tu patiesā vērtība ir nenovērtēta mūsdienās, tāpat kā to izdara Arturs. …