Parasti mans spītīgais raksturs ir iemesls, kādēļ grupās mēdzu būt diametrāli pretējās lomās, jo, ja sākotnēji netiek pieņemts man labvēlīgs lēmums, es varu pilnībā izolēties no grupas darbības un pat veidot konfliktu, kas apgrūtina lēmuma pieņemšanu. Ne vienmēr ir slikta šāda radikāla pieeja, jo, kad izlēmu par labu Biznesa augstskolas Turība Starptautiskā tūrisma fakultātei kā savai augstākās izglītības ieguves vietai, apspriedu to savā primārajā grupā (t.i. tuvāko draugu lokā) un sastapos ar asu pretestību, izolējoties no grupas vairākuma viedokļa, tomēr pieņēmu lēmumu uzsākt mācības šajā augstskolā un ļoti lepojos ar to. „Dažreiz ir svarīgi sekot saviem instinktiem, jo tie var izrādīties pilnīgi pareizi. Cilvēkus biedē pārmaiņas, tomēr, ja tu kaut kam stipri tici, tev ir jāiedrošina arī pārējie tev sekot,” (Autoru, 2009, lpp. 79). Taču saprotu, ka šis ir slikts konfliktu risinājums un savu darbību grupā man nevajadzētu balstīt uz pirmā mirkļa iespaidiem, turklāt tas spēcīgi ietekmē grupas kopējo saliedētību, tādēļ ir svarīgi uzklausīt visus pirms lēmuma pieņemšanas, jo „sarunas ir vienīgais efektīvais konfliktu risināšanas ceļš” (Reņģe V. , 2002, lpp. 156) , un dažādu viedokļu uzklausīšana paplašina mūsu redzesloku un rosina izpratni par citiem apkārtesošajiem cilvēkiem.
Savā turpmākajā darbībā noteikti vairāk centīšos ievērot, lai visi grupas dalībnieki izsaka savu viedokli un nepaliktu klusējot, jo šādi iespējams pazaudēt lieliskas idejas un palaist garām konfliktu, kas pēcāk var slikti atsaukties uz dalībnieku darba spējām. Ir vēl daudz jāpilnveido sevi, lai varētu droši uzņemties līdera lomu ar pārliecību, ka uzdevums tiks paveikts ar lieliskiem rezultātiem, un savienojot praktisko darbību ar teorētiskajām zināšanām par grupas norisēm, to izdarīt ir daudzkārt vieglāk.
…
