Senie grieķi ir bijušu lieli optimisti un dzīves atzinēji, un tomēr, tie paši grieķi parādījuši mākslā neaizmirstamas un satricinošas cilvēku likteņu traģēdijas, “ir atseguši cilvēka dvēselē kaislību, neprāta un ļaunuma bezdibeņus, izmisuma kliedzienus, sāpes un ciešanas”. Nedrīkst arī aizmirst sengrieķu pārliecību, ka cilvēka dzīvi un gaitas noteic visvarenais liktenis, kas ir akls un spēcīgāks pat par dieviem. Mērs, harmonija un saprāts ir vadošas idejas sengrieķu dzīves gudrībā. Grieķiem cilvēka dzīves izpratne izriet nevis no paša cilvēka, bet no pasaules un cilvēks ir maza pasaulīte lielajā pasaules visumā. Lielajā pasaulē viņi visur jūt stingru likumību, kārtību, tāpēc cilvēkam jādzīvo saskaņā ar visas pasaules saskaņu, samēru, skaistumu, likumiem un prātu, jādzīvo harmoniski, jāievēro mērs un samērs. Tas, kas novēršas no pasaules prāta , top nelaimīgs un arī ļauns. Tā ir sengrieķu pamatatziņa, kas visskaidrāk izteikta viņu filozofijā.
Absolūtums, Kosmiskums un Dievišķums iekļauts augstā jēdziena ĒTIKA būtībā. To pierāda vārda izcelsme. Tā dzimtene ir Senā Grieķija tās uzplaukuma laikos. Uzskata, ka vārda jēga izpaužas divējādi – tikums un paradums.
Atbilstoši nacionāliem raksturiem ir abu kultūru sasniegumi. Seno grieķu kultūras mantojums aptver visas humanitārās jomas – viņi ir radījuši mākslu, literatūru, teātri, filozofiju. Romiešu mantojumam ir pavisam cits raksturs – valsts organizācija, tiesības, kara māksla, amfiteātris, būvniecība.
…
