Gundegas Repšes uzrakstītais cikls „Ludovika zemes” sastāv no pieciem stāstiem: „Ludovika zemes”, „Ģenerālis un dūja”, „Jūraszirdziņš un es”, „Paradīzes vārtos”, „Asinsbalss”. Pēc rakstura un tipa tie ir dažādi, taču tos vieno viens konkrēts vadmotīvs un tēma- nelaimīga cilvēka pārdomas un izjūtas. Tās ir ekspresīvas, jūtu pārpilnas ciešanas un sāpes, ko ir izraisījis vai nu kāds atgadījums, vai pašas personas sakāpinātā jūtu gamma.
Pirmais stāsts „Ludovika zemes”ir par Dorotīnu, kuras monologā jaušams nogurumsun apnikums no rutīnas. Galvenā varone it kā kādam stāsta par to, ka viņas spēki ir izsīkuši cīņā ar savu nebeidzamo un nemainīgo dzīves ritējumu:
„Nogurums, Ludovik. Es vairs nevaru.”
Dorotīna ir nogurusi gan no uzspēlētās sabiedrības attieksmes, gan arī no savām māsām- Babiju un Rotu- , par kurām viņa stāsta ar neapslēptu riebumu un nepatiku:
„Man vemsteklis, kad pienāk viņas mazgāšanas stunda, bet šī gavilē, ka man tas jādara, ka man bija jānoliek savas vieglās dienas, lai ostītu čuras un klausītos par kristīgo piedošanu.”;
„Bet seju viņa smērē ar Šveices krēmiem, ēd kā cūka uz kaušanu un ir omulīga no rīta līdz vakaram, kad ieņem stipras miegazāles un aizkrācas līdz pat nākošās dienas priekšpusdienai.”
Monologā, kas izskan kā stāstījums konkrētai personai, Dorotīne pavēsta, ka alkst atbrīvoties no visa, kas viņu saista pie ierastās rutīnas, un sapņo par Ludovika zemēm:
„Ludovik,es vēlos atgriezties Tavās zemēs.”…