Ja reiz visi cilvēki uz pasaules tomēr spētu būt godīgi, patiesi un cieņas pilni, atkristu daudzas problēmas , kas saistītas vairāk pašam ar sevi. Protams, vieglāk būtu arī kontaktēties un sadzīvot ar citiem, jo nebūtu aizdomīguma, šaubu, neuzticības, saskarsme būtu noskaņota pozitīvi un cieņas pilni, bet visvieglāk būtu katram cilvēkam iekšēji – ja esi godīgs un patiess, sirdsapziņa ir tīra, nav jāmokās pārmetumos par nepateikto vai sameloto. Slepenās, netīrās lietiņas gluži nemanāmi sagrauž ne tikai savstarpējās attiecības, bet arī paša cilvēka labsajūtu un iekšējo tīrību. Arī t. s. „baltie meli” vai vienkārši savu patieso emociju slēpšana var radīt kādas nepatīkamas, ja ne gluži sliktas situācijas. Vislabāk ir, ja attiecības starp cilvēkiem ir skaidras, saprotamas, bez meliem un intrigām, jo kārtība ir visa pamatā, kaut arī daži cilvēki to ne pa kam neatzīst. Un patiesīgums, godīgums, cieņa un gods šo kārtību rada un uztur.
Visbeidzot, mēs visi esam tikai cilvēki. Visi kļūdāmies, dažreiz darām pilnīgas muļķības, paļaujamies iegribām, vēlmēm, jūtu uzplūdiem. Vienīgais, kas atšķir labu cilvēku no slikta, ir gods, citu cilvēku cienīšana, respektēšana, kā arī spēja būt patiesam un godīgam. Mēs varam emociju vai kādas apmātības iespaidā izdarīt daudz ko, bet viss taps piedots, ja spēsim nožēlot savus grēkus un saglabāt godu un būsim patiesi un godīgi, jo tieši tas atšķir mūs no dzīvniekiem un padara mūs citu acīs par CILVĒKIEM.
…
