Diemžēl latviešu liktenis izvērtās nežēlīgs un pa vairākiem gadsimtiem virzoties uz priekšu, bet latviešiem paliekot uz vietas vai pat nonākot atpakaļ, tas nospieda latviešus soli pa solim līdz dzīvnieku stāvoklim. Vis iesākās ar Brēmenes tirgotājiem, kuri bija iemaldījušies Daugavā un nokāpa tās krastos. Latviešu mežonīgā vīrišķība un spēks, bija biedējoša, bet to lētticība un mīkstā sirds palīdzēja salabot svešinieku kuģi, tos paēdināt un ļāva tiem aizbraukt. Tirgotāji novērtēja auglīgo zemi un viņi atgriezās atpakaļ, lai iekarotu un izlaupītu, līdzi paņemot bruņiniekus un viltīgus garīdzniekus, kuriem latvieši nespēja cīnīties pretī un ar viltu un slepkavībām piespieda pievērsties kristietībai. Atņemdami latviešiem visas tiesības, sapņus uz mierīgu dzīvi. Pēc ilgajām kaujām zviedri atņēma poļiem gūto laupījumu un ierobežoja nedaudz muižnieku necilvēcīgas tiesības, krievi pavairoja muižnieku ierobežojumus. Bet vienalga arī, pēc vairākiem gadu simtiem zemnieku kārtai nebija ne kādu tiesību un citas kārtas noskatījās uz leju ar nicinājumu.
Otrajā nodaļā tiek raksturoti latvieši. Ļoti lielā mērā, tas kādi bija latvieši, viņu domāšana, apģērbs, uzvedība, bija atkarīgs no viņu saimnieku izturēšanās un attieksmes. Visspilgtākā Vidzemes zemnieku īpašība, bija verdzības bailes un neuzticība. Tāpēc zemniekiem vārds „vācieši” tika izmantots bērnu biedēšanai, vai „ vācisks” tas pašu sarunvalodā nozīmēja ļauns, skops, nīstams. Bailes un nicinājums muižnieku idejas un piedāvājums neļāva noraidīt un ar nepatiku latvieši pieņēma no saviem kungiem to ko nevarēja uz reiss, apēst vai izdzert.
Arī dzeršanu varētu nosaukt par īpašību, kas raksturo un piemita visiem latviešiem, vecāki dālijās ar saviem bērniem degvīna glāzē. …