Šoreiz savā esejā man negribētos atbildēt uz šiem jautājumiem atsevišķi, jo manas esejas uzbūve ir tāda, ka viss pītās kopā un ir cieši saistīts. Tāpēc es atbildēšu uz visiem trim jautājumiem uzreiz.
Demokrātijas konsolidācijas process, principā, visās valstīs notiek diezgan vienādi (šo procesu diezgan precīzi, manuprāt, apraksta M.P. Dušinskijs savā darbā “Politiskie palīglīdzekļi” (Political Aid). 1980. gadu pieredze to labi pierāda. Demokrātijas konsolidācijas procesam ir raksturīgā opozīcijas pastāvēšana. No sākuma šī opozīcija var arī ne būt tik stipra, lai kaut to ietekmēt, bet ar šīs opozīcijas palīdzību sabiedrības mazākums var, tomēr, paust savu viedokli. Pēc tam šī opozīcija parasti stiprinās un cīnās par varu ar daudz spēcīgākiem pagātnē partijām. Principā, pirmais gadījums, kad opozīcija kļuva pavisam stipra un spēja pat izveidot revolūciju un iegūt varu bija Čīles gadījums, kad Pinočets revolūcijas ceļā ieguva varu. Par opozīcijas spēku var skaitīties ne tikai partijas, bet arī vairākās organizācijas. Principā, opozīcijas izveidošanās ir pirmais solis demokratizācijas konsolidācijai valstī. Opozīcijas stiprināšanās ir otrais solis un opozīcijas reālās ietekmes uz valsts politisko kursu parādīšanās ir šī procesa kulminācija.…