Globalizācija ir daudzšķautnains process, saistīts ar ekonomiskam, sociālām, tehnoloģiskām, politiskām un citām izmaiņām, kuru rezultātā vairums pasaules valstu un ģeogrāfisko reģionu kļūst savstarpēji ciešāk saistīti, taču arī vairāk atkarīgi viens no otra.
Kas svarīgāks no globalizācijas ētikas perspektīvas — cilvēks vai kultūra? Filozofs atbild: bez šaubām, cilvēks. Ne kopienas, ne tautas, ne nācijas, bet cilvēki. Viņi ir morālas atbildības nesēji. «Varam sekot grieķu filozofa Diogēna tradīcijai, kurš pirmais, šķiet, sevi nosauca par pasaules pilsoni, un šo morālo attieksmi dēvēt par kosmopolītisma ētiku. Kultūru nedrīkst novērtēt par zemu, bet kultūras atšķirības nav vienīgais būtiskais cilvēka raksturojums. Iespējams, globalizācijas kritiķi no kultūras sargu pozīcijām šauj greizi,» uzskata K.A. Āpijs.Kā tradīcijas sadzīvo ar globalizācijas zīmēm? Ilustrācijai Āpijs piedāvā karaļa sagaidīšanas ainu Ganas pilsētā Kumasi. «Tauta sanāk kopā laukumā, visi noliec galvas, paliek stāvam, kamēr karalis apsēdies tronī. Viņam par godu atskan kora dziedājumi. Pēc kāda laika pieņemšanā karalis, satiekoties ar pilsētas biznesa aprindu pārstāvjiem un pašvaldības administrāciju, pārspriež HIV/AIDS ārstēšanas iespējas, dabaszinātņu mācīšanas metodiku augstkolās. Sarunā ar mani viņš jautā, kā man klājas, mācot Prinstonā; es savukārt pajautāju, kad viņš nākamreiz būs Savienotajās valstīs. «Pēc pāris nedēļām man jātiekas ar Pasaules bankas līderi,» skan karaļa atbilde.»…
