Mēs dzīvojam globalizācijas laikmetā. Globalizācija ir lielais pārmaiņu laikmets, kas ir skāris visu pasauli, katru valsti, tautu, kultūru, identitāti, tā atstāj neatgriezeniskas sekas uz jebkuru kultūru un kopienu savstarpējām attiecībām. Šajā esejā es aplūkošu trīs, manuprāt, būtiskas lietas – kopiena mainās līdzi indivīdam informācijas laikmetā, globalizācija ietekmē identitāti , globalizācijas un informācijas laikmetā īpaša uzmanība ir jāpievērš sociālajai atmiņai.
Par kopienu parasti uzskata kādas lielas organizācijas (piem., valsts, tautības) struktūrvienību, apvienību. Kopiena nevar pastāvēt šajā organizācijā (pie., latviešu kopiena Latvijā), bet tā pārstāv šo organizāciju citā organizācijā (pie., latviešu kopiena Vācijā). Katrs indivīds ir piederīgs kādai kopienai. Šeit es kopienu skatīšu kā tautu, kā nāciju. Katrs indivīds piedzimst jau kā piederīgais kādai tautībai, nācijai. Katram cilvēkam ir sava tautība. Tautību parasti pārmanto no vecākiem. Manuprāt, mūsu piederību kopienai nosaka tas, kā mēs lietojam šīs kopienas tradīcijas, paražas. Angļu antropologs E. Koens grāmatā “Kopienas simboliskā veidošana” (Cohen 1985, 20-21) raksta, ka kopiena nav saistīta ar ģeogrāfiskiem vai sociogrāfiskiem faktiem. Kopiena, kā viņš raksta, “eksistē cilvēku prātos” kā lielums, kam tie jūtas piederīgi; tās būtībai iespējams pietuvoties, pievēršoties nevis tās ģeogrāfiskajām, bet gan simboliskajām robežām; tam kā tiek lietoti simboli un izmantoti rituāli, lai aizvien no jauna apliecinātu kopienas un tās robežu pastāvēšanu. [1; 29] Es piekrītu E. Koena izteikumam, ka „kopiena eksistē cilvēku prātos”, jo piederību vai nepiederību savai kopienai mēs katrs izjūtam jūtu līmenī. Un, lai arī katrs jau no dzimšanas brīža ir pieskaitāms kādai kopībai, iespējams, ir indivīdi, kuri īsti nejūtas piederīgi nevienai kopienai (piem., latvietis, kurš dzīvo ilgāku laiku Vācijā, nejūtas vairs īsti piederīgs ne latviešu nācijai, ne arī vācu nācijai) Katrs indivīds ir kādas kopienas sastāvdaļa, un kāds ir indivīds, tāda ir arī visa kopiena kopumā. Mēs katrs prezentējam ārpus šīs kopienas robežām savu kopienu no kuras nākam. Kopiena un indivīds ir mainīgs. Tie mainās līdzi laikam un apstākļiem. Es gribētu apgalvot, ka indivīds mainās vispirms, un pēc tam sev līdzi maina kopienu. Nav iespējams, ka indivīds mainās, bet kopiena paliek nemainīga. Kopiena ir tāda, kāds ir katrs tās loceklis. Mēs dzīvojam globalizācijas, informācijas laikmetā, kurā „stiprākais aizrauj sev līdzi vājāko” (piem., latvieši pieņem amerikāņu mūzikas, ģērbšanās stilu, svētkus utt.). Manuprāt, šis process vairs nav apturams. Globalizācija ir kā daudzo nāciju, tradīciju saplūšana. Un tas, kāds latvietis bija pirms 100 gadiem, tāds tas nebūs vairs nekad, jo informācijas laikmets ir atstājis pārāk spēcīgu iespaidu uz katras kopienas tradīcijām, paražām, dzīves veidu. Informācijas laikmeta galvenās pazīmes – internets, kabeļtelevīzija, satelīttelevīzija. Un caur šīm tehnoloģijām katra kultūra nemanot „absorbē” savā kultūrā citas kultūras raksturīgās pazīmes, tādējādi savas kultūras universālumu aizstājot ar kādas citas kultūras raksturojošām īpašībām. Ar kultūru es šeit domāju arī dzīves veidu, paražas, svētkus un pat valodu, jo, piemēram, mēs, latvieši, arvien biežāk sākam savā sarunvalodā izmantot citu tautu valodas frāzes – slengus, tādējādi, latviešu valoda zaudē savu nozīmīgumu. Šajā laikmetā ir izmainījusies katra kopiena, ne tikai „vājākā”, piemēram, pat lielvalsts Amerika ir pārņēmusi, piemēram, Ķīnas, Japānas virtuvi, to ēšanas kultūru. Caur informācijas tehnoloģijām ir iespējams iegūt informāciju par citas kopienas tradīcijām, dzīves veidu, kas atrodas miljoniem kilometru tālu. Ir zudušas informācijas un telpas robežas. Indivīds ir kopienas sastāvdaļa, tātad, mainoties indivīdam, mainās arī pati kopiena. Globalizācija atstāj iespaidu uz katru indivīdu un viņa identitātes izjūtu.
…
