Cilvēks pēc savas būtības ir izteikti sociāla būtne, tas ir, praktiski viss viņa dzīvē ir saistīts ar citiem indivīdiem – cilvēkiem. Mēs ejam uz veikalu iepirkties – tur mūs apkalpo cilvēki – pārdevēji, dodamies uz pikniku, un pilnīgi noteikti, lai to izdarītu, esam izmantojuši citu pakalpojumus – kāds mūs uz turieni aizved, kāds cits ir papūlējies izgatavot papīru, kurā ir ietītas pusdienu desmaizītes. Mēs pie tā esam tik ļoti pieraduši, ka pat nemanām, ka praktiski visu laiku esam cilvēku sabiedrības daļiņa, nevis autonoms, ne no viena neatkarīgs indivīds. Un nav svarīgi, kas tu esi – valsts vadītājs vai tā saucamais bomžs – dzīvojam kopā. Protams, ka ir arī izņēmumi, kā Tarzāns vai Mauglis, bet tie jau ir literāri varoņi. Vēsturē ir bijuši gadījumi, kad tik tiešām ir atrasti bērni, kuri kaut kādā veidā ir izdzīvojuši un uzauguši džungļos, bet izrādās, ka pēc tam viņi nespēj iejusties citu cilvēku sabiedrībā, jo vairs nespēj apgūt valodu, runāt... tāda eksistence vien iznāk. Ir arī piemēri, kad speciāli vai kādu ārējo apstākļu ietekmē cilvēki ir ilgstoši dzīvojuši vieni paši – mūki tuksnesī, japāņu kareivji uz kādas neapdzīvotas salas, robinsoni, bet šeit ir citi mērķi – izzināt sevi, nepadoties ienaidniekam vai gaidīt to laimīgo dienu, kad tevi izglābs....
Tā nu ir izveidojies, ka cilvēka socializācija sākas sabiedrības pamatšūnā – ģimenē, un nav svarīgi, kāds ir tās sastāvs – vai māte (tēvs)1 vieni paši audzina, vai arī ir tēvs ar 16 sievām, saviem un sievu vecākiem un vecvecākiem – galvenais, lai bērns augot un attīstoties sāktu apzināties savu statusu un mācīties tam atbilstoši sociālās lomas, apzināties savu vietu sociālajā sistēmā un mācīties tai atbilstošu uzvedību.…
