Mātei ir grūti veidot jaunas attiecības, jo jaunais partneris nevēlas uzņemties atbildību par slimo bērnu vai arī māte to nepieļauj. Tomēr mātes , kas ir šķīrušās (vai emocionāli attālinājušās no vīra), naspēj pietiekami labi rūpēties par bērnu, jo jūtas nomāktas, nevērtīgas un bezpalīdzīgas. Slimais bērns pārdzīvo tēva aiziešanu un jūt trauksmi, ka arī māte to varētu pamest. Protams slimam bērnam ir daudz grūtāk pieņemt mātes jaunās attiecības.
Mātei bērna slimības laikā ir nepieciešama palīdzība , ja māte ir vienīgā bērna apgādniece, viņa var būt akarīga no citiem. Mātei nākas ziedoties pilnībā savam slimajam bērnam un viņai nevar būt sava dzīve. Tāpēc būtībā tiek noliegtas jebkuras jaunas partnerattiecības. Brāļu un māsu attiecības ģimenē arī tiek būtiski traucētas, jo tās nevar būt normālas nenormālā gadījumā, kad pietrūkst mātes uzmanības un emocionālā atbalsta – bērni tiek atstāti vieni tēva vai radinieku uzraudzībā, kad māte ar slimo bērnu ir slimnīcā(negaidīta hospitilizācija).
Veidojas drāma – brāļi un māsas jūtas aizvainoti, ka visa uzmanība tiek pievērsta slimajam bērnam. Tomēr dusmas bieži mijas ar simpātijām un vainas sajūtu un šīs pretrunīgās jūtas rada iekšējupsiholoģisku konfliktu. Bērni nejūtas emocionāli droši, tomēr viņiem jāspēj uzņemties atbildību un dažkārt pat jāsniedz emocionāls atbalsts saviem vecākiem. Tāpēc var gadīties, ka pat no maza bērna tiek gaidīta pārāk liela atbildība.
Saprotot ģimenes locekļu reakciju krīzes gadījumā un pārmaiņas ģimenē, medicīnas māsa var sniegt emocionālu un lietišķu atbalstu ne tikai slimajam bērnam, bet visai ģimenei.
…