Liela nozīme ģimenes audzināšanā ir arī materiālā nodrošinātība, lai tiktu apmierinātas bērna fiziskās pamatvajadzības – uzturs, medicīniskā aprūpe u.t.t. un bērna interese par dzīvi un pasauli varētu būt plašāka, ne tikai aprobežoties ar tieksmi pēc pamatfunkciju nodrošināšanas. Pie bērna pamatvajadzībām, pēc manām domām, pieskaitāma arī bērna fiziskā saskarsme ar vecākiem, bērnam ir jāsaņem labunakts buča un apskāviens, jāizjūt arī šī fiziskā mīlestības izpausme. Tādejādi bērns jutīsies ne tikai novērtēts un mīlēts, bet iemācīsies arī izpaust savas emocijas šādā emocionāli fiziskā saskarsmes ceļā.
Diemžēl ir ģimenes, kurās netiek uzskatīts par vajadzīgu, bērnam pievērst audzinošu uzmanību, veltīt laiku, domājot, ka bērnus taču apmāca tam paredzētās izglītības iestādēs. Nepievēršot bērnam pietiekamu uzmanību, zūd saikne starp vecākiem un bērnu, un būtībā, bērna neapmierinātības gadījumā, vecāki vairs nevar būt bērna autoritāte, bērnam zūd cieņa pret tiem, tādējādi arī pastāv iespēja, ka lielākā sabiedrības kopumā, piemēram, skolā bērns var uzvesties neatbilstoši uzvedības normām, kas pieņemtas sabiedrībā; un ja bērns neciena savus pirmos skolotājus – vecākus, pastāv iespēja, ka viņš neieklausīsies un neizrādīs cieņu arī pret nākamajiem skolotājiem izglītības iestādēs. Ja ģimenē bērns netiek pienācīgi audzināts un tam netiek pievērsts pietiekami daudz uzmanības, manuprāt, tiek izlaists svarīgs ģimenes audzinošais posms, kas darbojas, kā spēcīga psiholoģiska ģimenes pedagoģija, kas nostiprina bērna personības pamatus, uz kuriem, iekļaujot skolā iegūtās zināšanas, tiek būvēta bērna tālākā pasaule.
…
