Visbiežāk pusaudži apgalvo, ka viņiem ģimene nav vajadzīga, jo ierobežo vajadzības un traucē sasniegt vēlamo. Tās ir viņu izjūtas un domas, kas labākajā gadījumā mainās pozitīvi. Dažreiz bērni (arī pieauguši) neatlaidīgi vēlas atstāt ģimeni - vietu, kur viņus izrīko vai izmanto. Šādi gadījumi mēdz būt vairāk vai mazāk nopietni. Cilvēkam nevajadzētu justies slikti ģimenē, tomēr strīdi ir gandrīz ikdienišķa parādība. Tas, kāda būs cilvēka attieksme pret nesaskaņām un to rezultātu, atkarīgs no daudziem faktoriem, tai skaitā, personības iezīmēm.
Ģimene ir sociāla grupa, kas ietver sevī ne tikai noteiktu cilvēku skaitu, bet arī attiecības, kas viņus saista. Iespējams, mēs mēdzam uzdot jautājumus par to, kas ir mūsu ģimene, kas un kādi mēs tajā esam. Šī darba mērķis ir raksturot ģimeni kā sistēmu. Uzdevumi ir aprakstīt ģimenes struktūru, formu un funkcijas, kā arī ģimenes robežas.
Aktuāls jautājums, manuprāt, arī sociālā darba praksē ir ģimenes vides piemērotība indivīdam. Vislabākā vieta, kur augt un attīstīties ir ģimene, nevis, piemēram, bērnu nams, tomēr daudzās ģimenēs tiek nodarīts vairāk pāri un ierobežota emocionālā attīstība nekā nodrošināta vide, kur dzīvot. Katra ģimene ir unikāla sistēma, kas ietver lomas, funkcijas un uzdevumus. Ne vienmēr šīs sistēmas īpatnības ir pieņemamas kādam citam, kā sociālajam darbiniekam, bet tās locekļiem mēdz būt optimālas.…