G.Bereļa grāmata "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs. Postmodernisms un latviešu literatūra"

Kas ir mākslas darbs un kas ir literatūra – māksla vai kāda cilvēka vajadzības (gandrīz vai fiziskas) rakstīt rezultāts. Uz šo jautājumu konkrēta atbilde netiek sniegta uzreiz, bet rosināja dažādas pārdomas par to, kas ir māksla. (Tāda, iespējams, bijusi arī autora iecere - rosināt lasītāju ārpus šīs grāmatas vākiem.) Māksla, tai skaitā arī literatūra, ja pieņemam, ka tā tomēr ir viens no mākslas veidiem, katrā laikmetā un katram cilvēkam ir citādāka. Noteiktā situācijā un noteiktai cilvēku grupai pat spļāviens uz ielas var būt mākslas darbs. Tāpat ir ar ābolu. Autors ir izvirzījis, manuprāt, interesantu domu par Ādamu un Ievu un ābola lomu Dieva dārzā, kurā vīrietis tomēr tiek uzskatīts par fizisku baudu atbalstītājiem, jo ābolu apēd nevis apjūsmo kā mākslas darbu. Bet – Ādamam ir savs attaisnojums – ja viņš būtu rīkojies citādi, nebūtu aizsākts cilvēku dzimums.
Autors uzskata, ka postmodernisms ir nedefinējams jēdziens: “Postmodernisms, manuprāt, ir priekpilns haoss, kuru sakārtot nav nedz iespējams, nedz nepieciešams.”
Tomēr grāmatas turpmākajās lappusēs autors nosauc postmodernisma pazīmes un ar piemēriem pierāda, ka postmodernisma iezīmes literatūrā nebūt nav jauna parādība, bet saskatāmas jau Servantesa “Donā Kihotā” un, iespējams, arī agrāk sarakstītos literāros darbos. 20. gs. beigās ir mainījies rakstnieku sniegtais akcents literārajos darbos – kas agrāk tika atstāts perifērijā, tas tagad tiek izcelts priekšplānā. Piemēram, kā min G. Berelis, latviešu literatūrā A. Bels romānā “Izmeklētājs” (1967) divos teikumos ir formulējis domu, kas būtībā ir virzījusi latviešu prozas tālāko attīstību, proti, paziņojot, ka viss romāna saturs ir bijusi fikcija, ka viss notikušais patiesībā ir noticis tikai Rigera domās, galvā. Tas pats gan saskatāms arī I. Šķipsnas stāstā “Galva”.

…