1769. g. 1. novembrī Lēdurgas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāja, apgaismības ideju piekritēja, Daniēla Merķeļa, ģimenē piedzima sestais bērns, Garlībs Helvigs – nākotnē viena no gaišākajām personībām tā laika vēsturē, filozofijas doktors, žurnālists, literatūrkritiķis, domātājs.
Tā kā 1770. g. Konsistorija piespieda D. Merķeli atteikties no Lēdurgas draudzes mācītāja amata (tam par iemeslu ir minēta rupja izturēšanās pret Lēdurgas zemniekiem), tad 1771. g. Merķeļi pārcēlās uz Vecpiebalgu pie mācītāja Lindes, kurš agrāk bija strādājis pie D. Merķeļa par adjunktu (palīgmācītāju). Tur aizsākās mazā Garlība ceļš uz izglītību, zināšanām. Viņa pirmais skolotājs bija tēvs, kurš gan nedeva sistemātiskas zināšanas, tomēr spēja iemācīt vienu svarīgu prasmi – patstāvību domāšanā. 1776. g. vecāki nolēma sūtīt Garlību skoloties uz Rīgu. Apmeklējis tādas mācību iestādes kā primitīvo lasīšanas skolu, rakstības skolu bāriņu namā (G. Merķelis nosaucis to par „bērnu elli”), Rīgas Domskolu. 1782. g. mācības nācās pārtraukt tēva nāves dēļ, jo bija jāatgriežas mājās (tobrīd Zādzenes muižā) palīdzēt vadīt saimniecību. Daudz brīvā laika Garlībs pavadīja muižas bibliotēkā. Muižu pārdodot, iegūtie līdzekļi ļāva ģimenei atgriezties Rīgā. 1785. g. Garlībs atsāka mācības Domskolā, taču viņš to nebeidza līdzekļu trūkuma dēļ. Vēlāk tika atrasts rakstveža darbs Rīgas tiesību iestādē. Tomēr darbs kancelejā Garlībam nedeva gandarījumu un turklāt viņam nebija labs rokraksts un nebija pietiekamas izveicības, tādēļ šo darbu viņš pameta. Par galveno iztikas avotu kļuva privātstundas. Kādu laiku nelielus ienākumus deva statista lomas Rīgas Vācu teātrī.
Šajā laikā G. Merķelis iepazina jaunu cilvēku kopu - Rīgas bohēmu jeb „praviešu klubu”. Tā pamatkodolu veidoja ārzemju jaunie censoņi, kuriem vēl nebija stabila materiālā pamata un bieži (līdzīgi G. Merķelim) bija jācieš finansiālas grūtības. Taču viņu dzīve bija piesātināta ar garīgām nodarbēm, kurās ar sajūsmu iesaistījās arī Garlībs, un rezultātā tapa viņa pirmie sacerējumi, kas nodrošināja mājskolotāja vietu pie mācītāja J. K. Klēmana Liepupē (1788-1792). Liepupē G. Merķelis nodarbojās ar rakstniecību, radās daudzi poētiski sacerējumi. Nozīmīga bija iepazīšanās ar Fridrihu fon Meku (F. fon Meku uzskata par vienu no pārliecinātākajiem jauno apgaismības ideju pārstāvjiem Baltijā). Pazīšanās ar viņu veicināja G. Merķeļa nokļūšanu akadēmiskās sabiedrības apritē, kam bija būtiska nozīme viņa darbības tālākā attīstībā.
1792. gadā G. Merķelis atgriezās Rīgā. Viņš kļuva par tiesas kancelejas darbinieku, tomēr atskārta, ka šis darbs nav viņam piemērots. Toties viņš iepazina bagāto arhīvu ar lietām par muižnieku un dzimtcilvēku attiecībām.
…
