Viņa pirmais skolotājs bija tēvs, kurš gan nedeva sistemātiskas zināšanas, tomēr spēja iemācīt vienu svarīgu prasmi - patstāvību domāšanā. 1776. gadā Garlībs skolojās Rīgā. No sākuma viņš apmeklēja primitīvo lasīšanas skolu, bet pēc ļoti īsa brīža sekoja Rīgas Domskola. Pēc tēva nāves zinības alkstošajam Garlībam bija jāpārtrauc savas skolas gaitas un jāatgriežas mājās mātei palīgā vadīt saimniecību. Mātes spēka trūkuma dēļ muiža tika pārdota, un par iegūtajiem līdzekļiem ģimene pārcēlās uz Rīgu. 1785. gadā tika atsāktas mācības Domskolā, taču tās neturpināja un 17 gadu vecumā uzsāka patstāvīgu dzīvi, strādājot kā kancelejas ierēdnis un mājskolotājs. Šajā laikā G. Merķelis iepazina jaunu cilvēku kopu, kas sevi dēvēja par Rīgas bohēmu jeb „praviešu klubu”. Viņu dzīve bija piesātināta ar garīgām nodarbēm, kurās ar sajūsmu iesaistījās arī Garlībs, un rezultātā tapa viņa pirmie sacerējumi, kas nodrošināja mājskolotāja vietu pie mācītāja J. K. Klēmana Liepupē. 1792.gadā G. Merķelis atkal atgriezās Rīgā, lai strādātu Rīgas apriņķa tiesā. Pēc vairākiem mēnešiem G. Merķelis sāka strādāt par mājskolotāju pie apriņķa tiesneša A. fon Tranzē Nītaures draudzes Annas muižā. Šajā samērā klusajā nostūrī tapa viņa slavenais darbs „Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās”. …
