Ikdienas dzīves rutīnā, cilvēki aizmirsa, ka viņi funkcionē kā viens vesels organisms, kā viena vesela sistēma. Mēs arvien biežāk esam sākuši lietot mehanizētas, automatizētas lietas, un garīgajam aspektam, attīstībai, cilvēka iekšējai pasaulei pievēršam mazāk uzmanības. Mēs sākām sevi uztvert un attiekties pret sevi kā pret mašīnām, arī sarunās laikā parādās teicieni:
,, neperies ,atdziesti, nebremzē” un t.t.., mēs nepamanām saiknes starp mūsu prātu un ķermeņi, pat slimošanas laikā ārstējam sekas, nevis iemeslus. Paradās grūtības ar sevis izpratni un paškontroli, tas pats ir attiecināms uzņēmuma vadībai.
Par klasiska menedžmenta modeli, ko veidojuši arī Teilors un Faijols, lielā mērā tiecas uzskatīt organizācijas par mehānismiem, kas sastāv no skrūvītēm un zobratiem, nevis par sociāliem veidojumiem. Ideāla organizācija bija racionāla, un tajā maza uzmanība tika pievērsta iespaidam, kādu tā atstāja uz strādniekiem. Par spīti plaši pieņemtam atzinumam, ka firmas ir pilnas ar cilvēkiem, vairākums menedžmenta mēģinājumi mainīt kompānijas XXI gadsimta sākumā joprojām notiek tā, it kā tās būtu mašīnas.