„Patriarha rudens” ir savdabīgs, ar fantastikas motīviem piesātināts romāns par valsts iekārtu, sociālo politiku, tautas masas pasīvo psihozi, kas veicina pakļaušanos jau ierastajai, individualitāti apspiedošajai iekārtai.
Romāna centrā ir divi stāstījuma veidojošie tēli, proti, tie ir „mēs”- tauta, pūlis, tie, kuri despota varu ir izjutuši uz savas ādas, un „es”- pats prezidents, kurš varu realizē. Fantastikas motīvs saskatāms tajā, ka pats darbs ir irreāls, stāstīts stipros salīdzinājumos, ir grotesks, pārspīlēts. Interesants šķiet fakts par pašu prezidentu Sakariasu vai vienkārši „es esmu es”, kura dzīve, lai arī mirstīgs, iesniedzas jau otrajā gadu tūkstotī un kura nāve vēl nav drošs nosacījums tam, ka viņš patiešām miris. Tas tāpēc, ka viņš sev noalgojis vairākus vietniekus- līdziniekus, tāpēc neviens vairs nav drošs par to, kurš ir īstais un kurš- algotais prezidents.…