Sākot ar 19.gs. otro pusi, lielu popularitāti guva tāds literatūras žanrs kā zinātniskā fantastika. Pieņemot, ka zinātne un tehnika nākotnē attīstīsies tāpat kā līdz šim, literāti ar iztēles un fantāzijas palīdzību mēģināja uzburt nākotnes sabiedrības ainas. 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā veidojās jauns, savdabīgs zinātniskās publicistiskas žanrs – „pārdomas par nākotni”. No zinātniskās fantastikas šis žanrs atšķīrās ar to, ka ieskatīšanās nākotnē notika ne tik daudz ar mākslas, cik ar zinātnes līdzekļu palīdzību.
Šim žanram parasti pievērsās zinātnieki, bet dažreiz arī rakstnieki ar labu eksakto izglītību, vai tie, kas ļoti labi pārzināja kādu zinātnes nozari un orientējās zinātnes problēmās kopumā. Zinātnisko pārdomu autori parasti mazāk interesējās par nākotni kopumā, bet vairāk par sev tuviem tehniskā un sociālā progresa aspektiem: enerģētikas, minerālo resursu, pilsētbūvniecības, urbanizācijas, rūpniecības, lauksaimniecības, transporta informācijas, komunikāciju, gēnu inženierijas u.c. problēmām.
Sevišķi liela interese par nākotni radās pēc Otrā pasaules kara. Plaši sāka lietot vācu sociologa O.Flehtheima 1943. gadā ieteikto jēdzienu “futuroloģija”. No latīņu valodas futurum nozīmē nākotne un no grieķu valodas loģija – mācība, priekšstatu kopums par cilvēces un zemes nākotni. Galu galā futuroloģiju varētu definēt, kā mācību par nākotni. Kā tad varētu mācīties par to, ja nākotne mums nav zināma?
„Pārdomu par nākotni” tradīcija tika turpināta 20. un 30.-tajos gados. Šajā laikā parādās arī fundamentālas monogrāfijas par zinātnes, tehnikas un ekonomikas attīstības perspektīvām./Piemēram: A.Leiva „Nākotne” (1925), „Zinātne skatās uz priekšu” (1933), F.Džibbsa „Parīt” (1928), A.Birkenheda „Pasaule 2030.gadā” (1930), u.c.
50.-tos gados zinātnieki intensīvi strādāja, lai pilnveidotu prognozēšanas terminoloģiju un tehnoloģiju.
Mūsdienās futuroloģija tiek izmantota arī mācību procesos skolās. Piemēram, kā aktivitātes ar nosaukumu „Delfu orākuls” sociālo zinību stundās.
…
