Eiropas filosofija nav pazinusi nevienu tik radikālu un nesaudzīgu domātāju, kāds ir Nīče, viņš aizsāka jaunu domāšanas un pasaules izjūtas laikmetu. Viņš bija cilvēks, kas negribēja redzēt nekādas robežas, kā arī viņš savu filosofiju centās „noārdīt" visas sabiedrībā pazīstamās normas visplašākajā nozīmē, ieskaitot dažādus stereotipus, aizspriedumus u.c., atstādams tikai pamatus, uz kuriem būvēt jaunu dzīves izpratni. Nīče nav filozofs parastajā vārda nozīmē, viņš pats ir teicis: „esmu priesteris, dzejnieks, zinātnieks un prātnieks. Vēl citiem vārdiem – es esmu dinamīts.” Citiem filozofiem galvenie jēdzieni ir prāts, Dievs, u.tt, taču viņa mācībā tā ir dzīve- tās pilnasinībā, nepārtrauktībā izvirzīta filozofiskās uzmanības centrā.
Nīče nerunā sociāli politiskā, ideoloģizētā valodā, bet ir dzejnieks, domātājs, kas apraksta savus ideālus, kā arī tā filosofijā ienāk domas par mirkļa un mūžības kopsakaru un mieru. Taču Nīči var uzskatīt par ļoti pretrunīgu filozofu, jo tā idejas var saprast dažādi, kā arī tas bija normāli, ja filozofs vienā lapā apbalvo vienu, bet otrā jau pilnīgi kaut ko citu. Nīče bija arī pretrunīga personība, piemēram, viņš bija mācītāja bērns, bet noliedz Dievu, viņš tika atlaists no darba universitātē, kaut gan apgalvo, ka esot aizgājis, Nīče noniecina jebkādus zemākos prātus, jebko, kas spētu apstrīdēt viņa teikto, u.tt. Pastāv visdažādākie viedokļi par Nīči, pat pretēji, kā arī ir neskaitāmi cilvēki, kas ir pret- noniecina Nīči un tā idejas, un kas ir par Nīčes filosofiju- uzskatot, to kā ideālu pamatu cilvēka ideālajai dzīvei.
…