Frīdrihs Nīče "Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara"

Visur, kur parādījās dionīsiskais, apolloniskais tika atcelts un iznīcināts. Tur, kur sastopam mākslas naivumu, jāatzīst apolloniskās kultūras augstākais veikums. Apollona mākslinieks nobālēja dionīsiskās jeb dēmoniskās tautas dziedāšanas priekšā, kura savā reibumā runāja patiesību. Arī ar mūziku bija tāpat: mūzika bija pazīstama kā apolloniska māksla, tomēr tā paredzēta vienīgi apolloniksu stāvokļu atainošanai- apolloniska mūzika- majestātiskās doriskās arhitektūras skaņās (raksturīgs kitārai). Turpretim dionīsiskajā mūzikā dabas būtībai japarādās simboliski- viņi ievieš jaunu visa ķermeņa simboliku- visus locekļus darbojošus dejas žestus, kam drīz vien seko pārējie simboliskie spēki- mūzika, ritmika dinamika, un harmonija. „Lai aptvertu šo simbolisko spēku vispārējo atsvabināšanos, cilvēkam jābūt sasniegušam tādu sevis nolieguma augstumu, kas vēlas simboliski izpausties šajos spēkos.”4
Makslas attīstība ir saistīta ar apolloniska un dionīsiskā duālismu. Grieķu pasaulē pastāv milzīgs pretstats starp šīm divām mākslām, tomēr secinot varu teikt, ka apolloniskā un dionīsiskā māksla viena bez otras nevar pastāvēt. Apolloniskā un dionīsiskā pasaule nemaz nav tik nesavienojama- ja apolloniskā apziņa kā plīvurs neaizsegtu dionīsisko pasauli, tad cilvēki pamanītu, ka abas šīs pasaules viņiem nemaz nav tik svešas. „Ar hellēniskās gribas brīnumaktu tās šķiet savienotas un šajā savienojumā rada vienlaikus dionīsisku un apollonisku mākslas darbu- atisko traģēdiju.”5
…