Friča Bārdas dzeja apkopota divos dzejoļu krājumos: „Zemes dēls” izdots 1911. gadā, dzejniekam vēl dzīvam esot, „Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam” – 1922. gadā. Jāatzīst, līdz šim dzejnieka vārds man vairāk asociējās ar bērnu dzeju – lietus vīriņš, bukurags, runcītis, Taksītis … Bet, iepazīstoties ar teorētisko materiālu par dzejnieku un lasot viņa dzeju, saprotu, ka ļoti nozīmīga F. Bārdas dzejas tēma ir daba.
Daba nav tikai viens no motīviem, par kuru dzejnieks rakstījis, tā caurvij gandrīz jebkuru F. Bārdas dzejoli neatkarīgi no tā galvenās tēmas. Spilgts piemērs ir dzejolis „Krēslā”, kura galvenais motīvs nenoliedzami ir mīla, bet tomēr jūtas netiek aprakstītas savrup dabas, tieši pretēji – paralēlisma veidā ikviena liriskā varoņa izjūta salīdzināta ar norisēm dabā:
„Man gribētos tevi ieaijāt,
kā krēslā vējš liepiņu aijā.
Man lūgšanu gribētos pār tevi klāt
kā zaļsirmu vakaru maijā.”
Itin bieži F. Bārdas dzejoļos novērojams paralēlisms, tieši šāda veida salīdzinājumi starp cilvēka jūtām, emocijām un dabu, piemēram, dzejolī „Mani sapņi”:
„Kā rožu pumpurs pilns smaržas,
tā sapņu un skumju mana sirds…”
Šādi salīdzinājumi atspoguļo to, ka dzejnieks nesaredz dabu kā atsevišķu līdzās pastāvošu pasauli – F. Bārdas dzejā cilvēks ir dabā un daba ir cilvēkā.
…