Franku valsts attīstība no Hlodviga I līdz Pipinam Īsajam

Iekšējo nemieru rezultātā 7.gs. beigās – 8.gs. sakumā faktiski visa vara koncentrējās majordomu rokās. 8.gs. sakumā̄ novājināto Franku valsti apdraudēja arābu uzbrukumi. Arābu uzbrukumus atvairīja un valsti apvienoja majordoms Kārlis Martela (714. - 741.). Kārļa Martela sasniegumu pamatā bija militārā reforma, kad karavīriem tika piešķirta zeme mūža valdījumā̄, un baznīcas īpašumu konfiskācija. Tas lika pamatus feodālajām attiecibām, kas savu pilnbriedumu Eiropā sasniedza 9. - 11.gs.
Pipins Īsais uzdrošinājās likvidēt Merovingu varu arī de iure - pēc ilgstošām diplomātiskām sarunām, viņš saņēma pāvesta atbalstu. 751. gadā Pipins ieslodzīja Hilderiku III klosterī, piespiežot to dot garīdznieka zvērestu, un pats kronējās par karali, Karolingas dinastijā un kāpa franku valsts tronī, pateicoties savai politiskai diplomātijai un tālredzībai, viņš ieguva atbalstu pie pāvesta Zaharija, vēlāk pāvesta sūtnis un arhibīskaps Bonifācijs iesvētīja Pipinu ar svētīto eļļu. Karolingu dinastiju turpināja stiprināt Kārļa dēls Pipins un viņa mazdēls Kārlis Lielais, kurš tiek uzskatīts par izcilāko Karolingu valdnieku. Rezultātā ap 8. - 9.gs. miju Karolingi valdīja gandrīz visā Eiropā.
Militārā meistarība, laba organizētība un talantīgi, enerģiski valdnieki – ar sām īpašībām franki izcēlās citu tautu vidū. Neskaitāmas militārās kampaņas un uzvaras tomēr īpaši vēl neizcēla frankus citu barbaru vidū un nenoteica arī kādu īpašu viņu lomu tālākā Eiropas attīstībā. Par apvērsumu Eiropas civilizācijas veidošanās procesā pēc Romas klasiskā perioda uzskatāma franku pievēršanās kristīgajai ticībai – katolicismam. Pēc grūtajiem laikiem dēlu pārvaldībā, Pipins Īsais veicināja franku valsts uzplaukumu.
…