Taču Franks šo izpalīdzīgo sievieti vienmēr atraidījis. Viņš vēlējās kaut ko, kas viņam nebija sasniedzams, lai gan tur pat blakus bija sieviete, kas bija gatava viņa dēļ caur uguni un ūdeni iet. Viņam viņas nevajadzēja.
Pēc incidenta pilī, Franks nespēja vairs izturēt un izpostīja savu mūža darbu. Viņš samina rozes, iznīcināja visu, bet pats nesaprata vai ir slepkava vai pašslepkava. Viņš bija pilnīgi salauzts, viņam sāpēja Frančeskas attieksme, rožu izpostīšana, tas, ka viņam ir jākalpo grāfiem pēc viņu iegribām. Pilnīgi izmisis viņš skrien cauri parkam. “Tāpat skriedams, viņš aizsedz seju plaukstām un pirkstiem aizspiež acu plakstus. Rokas ir miklas no stādu sulas un asarām, un paša asinīm. Un rožu smarša, smagi tvīksmaina, plūst no tām.”
…