Tāpat kā arhitektūra, nemainījās arī interjera dekoratīvā apdare. Liektās līnijas, kas kopš 1770.gada bija kļuvušas diskrētākas, iztaisnojās vēl vairāk. Turpmāk pārspīlēts zeltījums raksturoja tieksmi pēc greznības, kas izpaudās pēc termidora apvērsuma. Tobrīd galdnieki un mēbeļnieki piepelnījās no nejaušiem pasūtījumiem. Tika imitēts marmors un bronza, bagātīgi izmantotas auduma un papīra tapetes. Šie abi tolaik konkurējošie materiāli tā saņēma sava veida publikas atzinību. Šajā laikā pieauga kontrasts starp jaunām, greznām apdarēm un dažādu mākslas amatu norietu, kas ironiski bija devuši ieguldījumu šīs greznības radīšanā. Lai veicinātu Obisonas tapešu izmantošanu, Krēzes departaments 1798.gadā pieprasīja sarīkot atklātu konkursu gleznotājiem, kas zīmētu sižetus. Šī ideja tika īstenota, taču neguva lielu atbalsi.
Visbeidzot būtu jāmin, ka arvien spēcīgāka kļuva aizraušanās ar ainavu glezniecību. Tā bija kļuvusi tik populāra, ka 1796.gadā tai bija veltītas gandrīz puse no piecsimt Salona gleznām. Vai tā būtu nodēvējama par sava veida bēgšanu idilliskā dabā no terora? Kā pretsvars saspringtajai buržuāzijas dzīvei?
Visur citur Eiropā, par spīti kariem, gaume tikpat kā nemainījās. …