Latviešu tauta un tās senās kultūras tradīcijas – folklora – vienmēr ir bijušas nedalāmas lietas. Laika gaitā mitaloģiskie priekšstati saplūduši ar jaunām kultūras tendencēm, īpaši kristietismu, veidojot ieražas, ar kurām saskāries ikviens latviešu bērns. Arī man vienmēr kā neaizmirstamas bērnības ainas palikušas Ziemassvētku, Lieldienu, Jāņu svinēšanas. Bērnudārzā un skolā neviens pasākums neizpalika bez tautasdziesmām vai parunām un sakāmvārdiem. Dziļi atmiņā iespiedušās arī bērnībā lasītās pasakas un teikas. Tagad gan pasaku stāstīšanas tradīcijas ir mazliet savādākas kā tas bija agrāk, kad tās stāstīja, lai īsinātu garos ziemas vakarus. Spilgti uz to norāda Sudrabu Edžus stāstā “Dullais Dauka”: “Asacaine, kad ziemas vakaros nāk pie mātes vērpt, pieklāsta pilnu istabu, arī par ķēniņa dēlu.” Arī atverot mācību grāmatu un lasot par dažādu latviešu rakstnieku bērnību, atklājas, ka bieži vien nākamā literāta māte vai vecāmāte bijusi liela pasaku stāstītāja vai daiņotāja, kas rosinājis bērnā fantāziju un vēlmi pašam ko sacerēt.…