Filozofs atzīst grieķus par galveniem kultūras dibinātājiem. Tieši tāpēc savā darbā pievērš uzmanību un analīzi tieši šim cilvēces civilizācijas posmam, kā arī saista to ar sava laika mākslas problēmām (to tikpat labi var attiecināt arī uz mūsdienu problēmām, piem., par zinātnes īsto virzību utt.).
Mākslas šūpulis ir grieķu traģēdijas rašanās, apgalvo domātājs, bet tās pamatu veidojošie divi galvenie pirmssākumi ir “īstenās” mākslas balsts. Šie pamati, kā jau zināms, ir 1) Apoloniskā mākslas izpausme; 2) un Dionīsiskā.
Nav nepieciešamība šos divus pirmssākumus raksturot, aiz jau esošām zināšanām, bet šajās izvēlētajās Nīčes darba nodaļās runa ir vairāk par mākslinieka īsto lomu radot savu darbu, kā arī daļēji tiek izskaidrota mūzikas loma mākslas tapšanā.
Mākslinieka īstā nozīme makslas darba tapšanā, kā arī viņa personiskā individualitātes izteikšana. Šajā problēmā nav runa par objektivitātes un subjektivitātes pretstatiem estētikā,apgalvo Nīče, tas ir gluži nevietā. Tieši māksliniekam pirmām kārtām un pirmajam ir noteikti jāatbrīvojas no subjektivitātes izteikšanas, jeb individuālās izpausmes.
Pirms mākslas darba tapšanas (šajā gadījumā tā ir grieķu traģēdija) māksliniekam jāpastāv īpatnējai “muzikālai noskaņai”, ar kuru arī var sākt skaidrot mākslas darba aizmetni. Tieši dionīsiskais gars, jeb arī šis Pirmatnējais Vienojošais Pirmssākums, kas ir sevī un savā izteiksmē pretrunu pilns, rada māksliniekā kopības jeb vienotības izjūtu mūzikas sajūtā. Bet tas nebūt nedod māksliniekam pilnvaras izteikties. Šī “muzikālā noskaņa” pagaidām pastāv, kā varētu izteikties, mākslinieka “bezapziņā”, kas nevar “izlauzties uz ārpasauli”, lai māksliniekam tā kļutu par līdzekli jeb “rīku”, ir nepieciešams otrs mākslas stūrakmenis – apolonistiskais gars. Tikai tad, caur “simbolizējošos sapni” Pirmatnējais kļust par realitāti ar ilūzijas noskaņām, kas ir tikpat nepieciešamas, kā pirmatnējā izjūta (šķiet, Nīče šajā gadījumā liek vairāk akcentu uz eksistencionālām cilvēka problēmām dionīsiskās izjūtas skaidrojumā).
…
