Fizisko personu rīcībspējas ierobežojumi - nepilngadīgās personas

5. Nobeigums
Nepilngadīgās personas rīcībspējas ierobežošanas kārtību nosaka Civilprocesa likums. Studējot to nonācu pie secinājuma, ka nav izcelts atsevišķi pilngadīgas un nepilngadīgas personas rīcībspējas ierobežošanas kārtība, bet noteikumi, kā tas darāms ir attiecināmi uz abiem gadījumiem. Civillikumā ir minēts, ka nepilngadīgas personas vecāki ir to aizgādņi un to nāves gadījumā tiek iecelts aizbildnis, kurš arī veic aizgādņa funkcijas gadījumos, kad ir jāierobežo rīcībspēja nepilngadīgajam [4; 222., 223. pants].
Arī pilngadība var tikt noteikta ne tikai no 18 gadu vecuma, bet ar atsevišķu tiesas lēmumu, jau no 16 gadu vecuma. Un ja persona ir stājusies laulībā, tad tā ir automātiski uzskatāma par pilngadīgu [4; 220., 221. pants].
Kā jau ievadā minēju, mūsdienās rīcībspējas ierobežošanas pasākumi var kļūt arvien vairāk izplatīti un nepieciešami, lai pasargātu rīcībspējas ierobežotās personas pašas no sevis un lai neļautu nodarīt pārestības apkārtējiem. Domāju, ka sabiedrība nav pietiekami informēta par šo jomu, ik pa laiku sabiedriskajos mēdijos ir dzirdami negatīvi piemēri no iestādēm, kur uzturas personas ar ierobežotu rīcībspēju dēļ veselības stāvokļa u. tml. Tur nepareizi tiek piemēroti ārstniecības metodes, piemēram Tiesībsargs, nesen publiski izteicās, ka bērnu nervozitāte bērnu namos tiek ārstēta ar nosūtīšanu uz psihoneiroloģisko klīniku un dodot nomierinošus līdzekļus, kuri normāli būtu jādzer tikai gadījumos, kad ir saslimšana ar nervu slimībām, nevis hiperaktivitāte, kura mūsdienās ir novērojama lielai daļai bērnu visā pasaulē. Studējot likumdošanu par kārtību, kāda ir ievērojama nosakot nepilngadīgas personas rīcībspējas ierobežošanu, nonācu pie secinājuma, ka likumā ir atrunāts kā tehniski visam ir jānotiek, bet gribētos saprast, kāda tad ir kopēja aina šajā jomā.
…