Ātrums ir laika vienībā veiktais ceļš. Sportā izšķir vairākas ātruma izpausmes formas: atsevišķas kustības ātrums, kustību biežums (temps) un kustību reakcijas ātrums.
Šī īpašība konkrētajā sporta veidā – riteņbraukšanā – ir ļoti nozīmīga, jo jebkurš finišs beidzas ar kāpinājumu, kurš arī nosaka galarezultātu. Bet ne visiem ir dotas tādas ātruma īpašības kā varētu vēlēties, ātrums ir tieši saistīts ar spēku, bet apgriezti proporcionāls izturībai, ja pārlieku daudz ir strādāts uz ātrumu, nebūs tik viegli parādīt rezultātu, jo, ļoti vienkārši, pietrūks izturība tikt līdz finišam, bet ja ātrumu netrenēs, tad arī finišā nebūs ko darīt. Šajā sporta veidā izšķir 3 veidu braucējus, kalnā braucējus, individuālā brauciena piekritējus un sprinterus, par kuriem arī tālāk stāstīšu. Sprinteri ir apveltīti ar augstām anaerobām darbaspējām un salīdzinoši lielākiem kāju muskuļiem un krietni lielāku spēku par iepriekš minētajiem braucējiem.
Ātruma treniņš varētu izskatīties diezgan dažāds, bet galvenais darbs, kas ir jāizdara ir, maksimāls anaerobs darbs, maksimālā ātrumā, kurā darboties iespējams ne ilgāk kā 5 – 8 sekundes. Ātruma treniņus var veikt daudzējādi, piemēram, itāļi ir izdomājuši savu veidu kā trenēt ātrumu, tas ir iesaukts par „italijankām”, tajā 4 sportisti pēc kārtas braucot pa vējā kāpina tempu, katrs palielina ātrumu un „nomainās”, līdz pēdējais sportists tiek „ievilkts” un viņš taisa maksimālu kāpinājumu. Šādi visi četri sportisti veic sagatavošanas darbu un beigās paši taisa kāpinājumu, starp vingrinājumiem ir jāatslābinās un jānostabilizē sirds ritms frekvencē no 120-130 sitieniem/min.…
