Tulkojumā no grieķu valodas "eu" nozīmē "labs", bet "thanatos" nāve, tātad "laba nāve". Mūsdienās ar eitanāziju saprot darbību vai bezdarbību, kas ar nodomu izraisa nāvi, nolūkā izbeigt visas ciešanas. Reāli tas attiecas uz neārstējami slimām personām, kas lūdz palīdzēt pārtraukt dzīvi. Latvijas likumdošana šādu iespēju neparedz, taču pasaulē ir valstis, kurās eitanāzija tiek izpildīta. Attieksme pret eitanāziju pasaulē ir dažāda – tikpat atšķirīga kā pret nāvessodu. Vienīgās valstis, kuras legalizējušas tiesības uz vieglu nāvi, tiesa, stingrā mediķu uzraudzībā, ir Nīderlande un Beļģija, kurās eitanāziju atbalstoši likumi tika pieņemti 2002. gadā.
“Dažādos laikos eitanāzijai ir dažādi skaidrojumi. Romieši to saprata kā “labu, cieņas pilnu nāvi.” Sākotnēji ar to saprata nomiršanas veidu, kas ir neatkarīgs no citiem, īpaši no ārsta. Kopš 17.gs eitanāzija nozīmē ārsta pienākumu atvieglot nāvi.
Izšķirīgas izmaiņas eitanāzijas izpratnē saistītas ar Pirmo pasaules karu un tā sekām. Šai laikā notika jēdziena paplašināšana divos aspektos: palīdzība nomirt apvienojās ar dzīves saīsināšanu; šis jēdziens iemantoja arī “nevērtīgas dzīvības” iznīcināšanas intonāciju.
20. gs. beigās ar eitanāziju pamatos saprot “nāvi bez sāpēm”, ko dažkārt aizvieto ar izteicienu “palīdzēt nomirt”.”1
“Eitanāzijas raksturojumu rodam Ticības (Doktrīnas) Kongregācijas dokumentā "Deklarācija par eitanāziju", kura iznāca 1980. gadā. Šajā dokumentā eitanāzija tiek raksturota kā rīcība vai rīcības neesamība, kura rada nāvi personai, lai tādā veidā tiktu novērstas ciešanas”.…
