Izvērtējot filmu par brīnumaino dziednieku Adamsu, pirmkārt, būtu jāuzsver tas, ka smaids ir laimīgas un veselīgas dzīves pamats. Iemācoties smaidīt, cilvēks iemācās mīlēt un piedot, kuri ir vieni no galvenajiem morālo vērtību sistēmas pamatelementiem. Otrkārt, jābūt ticībai, kas dod spēku iecerēto mērķu realizācijai, īstenošanai un sevis kā personības pilnveidošanai. Bet, treškārt, liela uzmanība būtu jāpievērš arī realitātes izjūtas apzināšanā, jo ir svarīgi prast izvērtēt tos faktorus, kas ietekmē dzīves kvalitāti. Citiem vārdiem sakot, pārāk liela fantazēšana var sekmēt personības pārcelšanos jaunā dimensijā, kas reizēm var nonākt dziļi pretrunā ar realitāti, kā arī ietekmēt personības identitātes veidošanās procesu.
Pēc šīs filmas noskatīšanās var teikt, ka galvenās problēmas konteksts ir mēklējams varoņu dzīves uztverē. Lielai daļai filmas personāžu, galvenokārt pacientu, bija vērojams pesimisms, neticība sev un dzīvei kopumā, kas ietekmēja ne tikai personības psihiskos procesus, bet arī fizisko stāvokli. Taču liela nozīme bija pacientu savstarpējai saliedētībai, kuri spēja dot viens otram ne tikai prieku, bet arī drošības sajūtu, atbalstu un motivāciju dzīvot. Piemēram, uz jautājumu „Kāpēc Tu to dari?”, Adams atbildēja vienkārši un nepiespiesti: „Palīdzot viņiem, es varu aizmirst par savām problēmām…” Tas nozīmē, ka sniedzot atbalstu, sirdsmieru citiem cilvēkiem, mēs spējam palīdzēt arī paši sev, jo reizēm citu problēmas ir mūsu pašu problēmas, un palīdzot otram, mēs saprotam, kas mums pašiem visu šo laiku ir bijis nepieciešams. To var saukt arī par sava veida projekciju, kad savu problēmu risināšana tiek novirzīta uz citiem cilvēkiem, t.i., palīdzot citiem, bet tajā pašā laikā arī gūstot emocionālu gandarījumu, un motivāciju savu ieceru un vēlmju realizācijai.
…
