Epizode, kur Anita Sondore sēž šūpuļtīklā un mēs redzam viņas iekšējo telpu – viņa domā par Cēzara dziesmām un atcerās to reizi, kad tās dzirdēja. Ik pa brīdim parāda viņu, tad atkal kā tās dziesmas tiek izpildītas, klausītāju emocijas un tad atkal viņu, pēc tam atkal dziedātājus, sķiet, ka viņai šīs dziesmas beidzot ir sākušas patikt, jo arī pēc tām ir epizode, kur Anita iet pa ielu un galvā viņai skan šīs dziesmas.
Epizodē, kur Cēzars aplūko gleznas, viņš paliek domīgs, jo sāk uz tām ilgi skatīties, skatoties sāk šķist, ka viņš domā par Bellu un mīlestību un tad pēkšņi parādās aina, kur dzied Bella un Ralfs dziesmu “Viņi dejoja vienu vasaru,” dziesma mijas ar attēliem, un tad atkal parādās Cēzars, tad atkal viņš redz Bellu ar Ralfu dziedam.
Vai, piemēram, šajā epizodē, kur ir valdes sēde, ir parādīta ironija, aiz šī galda, kur sēž visi locekļi, ir plakāts ar Ļeņina galvu un uzrakstu – māksla pieder tautai, bet kā redzams filmā, tā nemaz nav, jo par to vai šīs dziesmas drīkst atskaņot nelemj tauta, ansamblis vai Cēzars, bet šī komisija. Šī sēde ir izsmiekls, jo kamēr notiek domu apmaiņa, ir sievietes, kas slepus lasa grāmatas, žāvājās grauž nagus un tajā brīdī tiek parādīts galvenā varoņa Cēzara iekšējo telpu, viņa tā brīža domas – Rīga, kur brauc tramvaji, autobusi, vilcieni un skan viņa dziesma. Tas ir ļoti oriģināls un interesants piegājiens, agrāk latviešu kino neviens tā neuzdrīkstējās.
Vienā brīdī, tiek parādīta Bella, kā viņa it kā nāk pretī Cēzaram, bet nav saprotams, vai tās ir iedomas vai realitāte, bet šķiet, ka iedomas, jo nākamjā brīdī ansambļa dalībnieki ir pie telefonbūdiņas.
…