Es nevarētu teikt, ka man dotā filma izraisīja īpašu sajūsmu un apbrīnu (iespējams, tāpēc, ka ne viss attēlotais man ir tuvs), tomēr uzskatu, ka aktieru prasmīgā spēle, krāsas un kadri ir izcilā līmenī, arī sižets ir diezgan pamācošs. Manuprāt, atklātā tēma ir aktuāla un saistoša, tā liek aizdomāties arī par savu dzīvi. Skatoties bieži radās nogurums un nomācošas sajūtas, jo, piemēram, aina, kur tēvs meklē galveno tēlu, skraidīdams lietū starp pelēcīgajiem namiem, lika uzdot sev jautājumus - “Ko es izdarītu? Kā es spētu sadzīvot un audzināt tādu dēlu? Kā viņam palīdzēt?”. Ainas, kur Nika vecāki raud, deva pārdomāt to, vai es pati spēju novērtēt savu vecāku rūpes un vai rīkojos saudzīgi, neliekot viņiem just liekas sāpes un raizes. Tā kā filmā parādīta sava veida cikliskā notikumu gaita - periodi, kad Niks bija skaidrā prātā, un periodi, kad bija pazudis un lietoja narkotikas, - skatītājs visas filmas garumā (2h) var sajust ļoti plašu emociju spektru: gan prieku, gan vieglumu, gan arī sāpes, bailes. Uzskatu, ka tas arī ir filmu uzdevums - parādīt situāciju tik reālstiski un interesanti, lai skatītājs izjustu pēc iespējas vairāk, pat ja ne visai patīkamas emocijas. Es aizdomājos arī par to, kā es rīkotos, nokļūstot līdzīgā situācijā (Nika radinieka lomā), un sapratu, ka ir tiešām nepieciešams palīdzēt saviem tuvākajiem un visiem, kurus mīli, jo dažreiz tieši Tu esi tas vienīgais cilvēks, kurš varētu glābt kāda dzīvību. Vēl sapratu, ka nav jēgas slēpt savas “vājības” un atkarības, jo vecāki vai kāds cits noteikti pēc laika to pamanīs un centīsies iejaukties tavā dzīvē un visu mainīt, bet vajag uzreiz, apzinoties, ka esi atkarīgs vai ka kaut kas nav īsti kārtībā ar tavu psihisko stāvokli, vērsties pēc palīdzības. Man filma lika saprast arī to, ka nedrīkst spēlēties ar citu cilvēku jūtam, nedrīkst domāt, ka viņu uzticība un jūsu labās attiecības ir neizsmeļamas un ka tās nekādi nevar zaudēt, jo, vairākas reizes kādu pieviļot, uzticība pamazām zudīs, bet tuvā saikne pārplīsīs kā nebijusi.
…