Interesanti bija divi momenti, kur parādījās karaļa tieksme uz jauno un nebijušo, piemēram, pulkstenis, kas rāda visas laika zonas un Anglijā izaudzēts ananāss, kas bija liels brīnums tiem platuma grādiem.
Vēl būtu vērts pieminēt tā laika vīrieša un sivietes stāvokli sabiedrībā. Vīriešus raksturotu grāfa Ročestera teiktais, ka katram vīrietim vajag meitu māju un krogu, neskatoties uz to, ka viņam ir sieva un veiksmīga ģimenes dzīve. Sievietes loma, turpretī, ir otršķirīga, viņa tiek uztverta kā mājas saimniece un visādi citādi gan drīz nevērtīga būtne, kas to vien dara, kā gaida uz vīrieti.
Visa filma caurvij Džona Vilmota dzīves skata punktu, tiek parādīts kāds ir viņa dzīves ceļš un kā viņš ar savām rīcībām ietekmē sev līdzās esošos. Viņu varētu nosaukt par dzīves maksimālistu, kurš spēja no romantiska dzejnieka pārtapt ciniskā kritiķī. Epilogā Džons Vilmots uzdod retorisku jautājumu: „Vai tad es pratu dzīvot? ..Tā nu es aizeju, kājas vilkdams ar nožēlas slienām bībeli slacījis...kā nu ir, vai tagad es Jums patīku?” Šī „saruna ar sevi” liek padomāt par pašas dzīvi. Nevar bezgalīgi smelties un neko nedod pretī, visiem spļaut sejā, rupji izsakoties, un domāt, ka tas tā turpināsies bezgalīgi. Šī cilvēka garu nevarēja saliekt, vien salaust, kas arī izdevās, jo viņš neprata apstāties.
Džons Vilmots izlikās mīlam dzīvi, vienīgais, kas patiesi spēja viņu aizraut bija – teātris, alkohols, sievietes. Manuprāt, zemteksts, kas slēpjas šajā filmā tiek izspēlēts caur galveno varoni. Vienīgais, ko vēlējās grāfs Ročesters ir būt mīlēts un apbrīnots, tāda kā maza bērna nepiepildīts sapnis un bravūrīga uzvedība, lai slēptu to, ka kāds pagātanē ir viņam nodarījis pāri. Ar šo savu pārdzīvojumu nespēdams tikt galā, viņš kūlās pa dzīvi kā mācēdams. Tā arī neviens nepiekļuva viņa dvēselei, vien Elizabete Berija bija ļoti tuvu... Bet, kas zina,vai viņš būtu tāds pats cilvēks (ar to domāju, skatoties no gaišās puses), ja ar viņu nebūtu noticis, tas kas ar viņu notika.
…
