Vēlos dalīties pārdomās par režisora Miloša Formana filmu “Amadejs”, kura tika uzņemta 1984. gadā.
Filma kopumā ir ļoti skaista, brīnišķīga mūzika, tērpi. Tā mūs ieved 17., 18. gs. aristokrātu dzīvē, izklaidēs, operā. Kaut gan caur skaistumu ir redzama un paralēles velkamas nabadzībai, nenovīdībai, pat cilvēku cietsirdībai. Šausminošas ir ainas, kur Saljēri savas beigas pavada psihiatriskā dziedniecības iestādē, un, kā pēdējā gaitā ar hloru izbērtā bedrē tiek iemests Mocarts.
Filma sākas ar ļoti asiņainiem skatiem un smagnēju atmosfēru psihiatriskā dziedniecības iestādē, kurā satiekamies ar Saljēri. Tur tiekoties ar mācītāju, Saljeri stāsta par savu dzīvi un tikšanos ar Mocartu. Par laiku, kad viņu dzīves ceļi ir krustojušies.
Saljēri atveido aktieris Murejs Abrahams, kurš par šo lomu saņēma “Oskaru”.
Saljēri tēls tiek atveidots kā nopietns, padrūms cilvēks, ar pasakainu mīlestību uz mūziku. Ceļš uz mūzikas apgūšanu un izglītību ir bijis grūts, to var saprast no viņa stāstījuma. Pilnīgs pretstats ir Mocarta iespējas apgūt mūziku. Tā sākusies agrā bērnībā ar tēva un ģimenes atbalstu. Klāt vēl nāk Mocarta talants un ģenialitāte.
…