Jēdzins “feminisms” ir jau vairākus gadsimtus vecs, tas radies 19. gadsimtā kā apzīmējums sieviešu līdztiesības idejām un tā ir aizsākusies kā cīņa starp dzimumu (sieviešu) juridisko līdztiesību. Patiesībā atskatoties vēsturē no mūsu perspektīvas, var atzīt, ka idejas, ko šodien dēvē par feminismu, sācis izplatīties jau Renesanses laikos, kad Kristīna de Pizana, Kornēliusa Agipa un citas aktīvistes publiski apsprieda sabiedrības attieksmi pret sievieti 18. gadsimtā. Franču revolūcijas laikā pasludinātā cilvēka un pilsoņu tiesību deklarācija faktiski bija vīriešu tiesību deklarācija, tāpēc Olimpija de Guža vienlaikus formulēja arī sievietes un pilsones tiesību deklarāciju, prasot sievietei vēlēšanu tiesības, kā arī tiesības ieņemt valsts amatus. Par šādu uzdrīkstēšanos tajā laikā Olimpija tika sodīta ar nāvi.
Cīņa par sieviešu tiesībām atsākās 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā sākumā. Femīnā ētika uzskatāma par vienu no spilgtākajiem virzieniem postmodernajā situācijā. Spilgtākās tās pārstāves ir Kerola Gilligena, Džudita Batlere, Jūlija Kristeva, Marta Nusbauma, Edīte Višgroda un citas.
Femīnā ētika nav uzlūkojama par kādu noteiktu, viendabīgu teoriju, kurai ir skaidras robežas un tematiska noslēgtība. Tā atrodas nepārtrauktā attīstībā. Tā uzsver diferenci, sievietes un vīrieša atšķirības, kā arī kontekstu, attiecību un individuālās pieredzes daudzveidību, kurā atklājas morāles dinamika.…
