Jānis Ezeriņš nodzīvoja 33 gadus. Tomēr savā negarajā mūžā viņš paguva izveidoties par vienu no labākajiem latviešu novelistiem.
Ezeriņš bija cilvēks, kas karsti mīlēja dzīvi - viņa daiļradē savināta neizsīkstoša vitalitāte. Nebēdīgas dzīvības un daiļuma alkas izteicas Ezeriņa novelēs, dodot tām īpašu pievilcību.
Ap 1920. - 1924. gadu, kad parādījās Ezeriņa nozīmīgākie sacerējumi, latviešu novelistikai jau bija nopietni sasniegumi, augsta attīstības pakāpe. Reālistiskai novelei daudzas paliekošas vērtības bija devuši izcilie vārda mākslas meistari Rūdolfs Blaumanis un Andrejs Upīts.
Ap šo laiku par pazīstamu novelistu jau bija kļuvis Pāvils Rozītis. Ezeriņam tomēr izdevās iezīmēt latviešu novelistikā dažas jaunas līnijas.
Tās saistās galvenokārt ar viņa īpatnējo stilu, ar viņa interesanto stāstīšanas veidu un savdabīgiem mākslinieciskajiem paņēmieniem.
Latviešu literatūrā līdz šim Ezeriņš ir visspilgtākais t. s. anekdotiskās noveles pārstāvis. “Man bez anekdotes neiet”- tā Ezeriņš draugu pulkā mēdzis izteikties. Tas ir zīmīgs, tomēr diezgan neprecīzs apgalvojums. Ezeriņam ir arī noveles, kas nebalstās uz anekdotisku notikumu, un starp tām atrodam vairākus nozīmīgus latviešu reālistiskās literatūras darbus, piemēram, “Tornis”, “Miga”, “Joču pirts” u. c.
Diezgan pailgu laiku Ezeriņam nebija necik nopietnu literāru panākumu - tie radās galvenokārt viņa mūža pēdējos piecos gados, kad sarakstītas viņa labākās noveles, kas nodrošina rakstniekam paliekošu slavu. …
