E.Veidenbauma dzeja

Konflikts. Ar sevi. Neiespējami noliegts, ka cilvēks ir pretrunīga būtne. Un bieži nespēj atrast sevī spēku, lai cīnītos ne vien ar dzīves netaisnībām, bet arī ar sevi. Pretstati ir eksistences pamats. JA to nebūtu, zustu dzīves jēga, kas iegūstama tikai apzinoties, ka pastāv izvēle. Protams, tā jāprot izmantot. Manuprāt, Eduards Veidenbaums bija spilgta individualitāte, kas apzinājās, ka, izdarot izvēli, nepieciešams spēcīgs raksturs un „dzīvot ir cīnīties. ”Un arī savā dzejā, lai arī skarbā izteiksmē, viņš aicina nebaidīties no pretrunām - dialoga ar sevi - un mēģināt izprast tā nozīmi, lai spētu kaut ko darīt ne tikai savā, bet arī visas sabiedrības labā.
Galvenā tendence E. Veidenbauma dzejā ir dzīves atspoguļojums negatīvās noskaņās: „Ciešanas, sāpes sirds tikai jūt. ”Tas lasītājam palīdz izprast sabiedrības problēmu nozīmību. Zinot dzejnieka dzīves gadus (1867-1892), kļūst skaidrs, kādēļ viņš ar savas dzejas palīdzību vēlas panākt cilvēku vienaldzību. Lirikā izmanto spilgtus netaisnības piemērus: „Vis zemes nav taisnības, dūrei tik spēks, kas varmākām skādi dar’, nosaukts tiek grēks”. Veidenbauma dzeja ir interesants protesta veids,. Nevardarbīgā veidā tā piespiež cilvēku apstāties un padomāt. …