Kārlis Skalbe ir ne vien ievērojams latviešu dzejnieks, bet arī talantīgs pasaku meistars. Rakstnieks ir humānisma ideju pārstāvis, jo daudzās pasakās izpaužas ētisko vērtību atklāsme. Viņa pazīstamākais darbs “Pasaka par vērdiņu” ir ļoti raksturīgs šī rakstnieka daiļradei, kur dzīves vērtības un cilvēciskās attiecības ieņem noteicošo vietu.
Pasakā ir vēstīts par nabadzīgu pirtnieku Ansi. Es viņu aprakstītu kā mērķtiecīgu cilvēku. Neskatoties uz to, ka darbs bija ļoti grūts un smags, Ansis turpināja strādāt un cerēja, ka viņu atalgos par to. Jāpiemin, ka mērķtiecīgums izpaužas Anšu domās par to, kā viņš tērēs bagātību kļūstot ļoti bagātam. ‘’Ja man būtu zelta gabals tik liels, kā tu, es gan zinu, ko darītu. Es uzceltu savai mātei siltu priežu istabiņu ar sarkanu skursteni uz jumta.’’ Vienlaicīgi var teikt, ka Ansis ir arī pieticīgs cilvēks. Dzīvē viņš māk atrast laimi pat maznozīmīgās lietās neskatoties uz to, ka ir nabags. ’Lai maza, bet laime,’’ domāja Ansis, atrazdams mazvērtīgo vērdiņu.
Tomēr pasakā parādās arī Anša negatīvās īpašības, kā piemēram, skopums. Nopērkot divus kliņģerīšus sev un mātei, pa ceļam uz mājām, viņš apēda abus. Viņš gribēja, turklāt, samelot sakot, ka neko nenopelnīja. Pasakas gaitā atradot laimes vērdiņu, sliktās īpašības un egoisms parādījās vēl spilgtāk. Sākumā viņš ir laimīgs, ka beidzot varēs padarīt savu un mātes dzīvi labāku. Tomēr Ansis sāk saprast viņa izpratnē, cik liela vara pieder tagad. Viņš aizmirsa par saviem mērķiem, jo bagātība apreibināja. Pacietību aizvietoja skopums, bet vaļsirdīgie un nesavtīgie mērķī, kuri bija sākumā, palika pagātnē. Stāstā pārskatāmi tiek attēlots cilvēka garīguma kritums un tas, ka materiālais stāvoklis kļūst svarīgāks par ētiskām vērtībām. Šo negatīvo pārvērtību dēļ Ansis palika vienaldzīgs pret savu māti. “Nav vaļas, nav vaļas! Es dodu, kas tev vajadzīgs, bet ko mēs daudz runāsim? Ikkatrs vārds man maksā vērdiņu.” Viņš aizmirsa par to, kādos apstākļos viņa ir spiesta dzīvot...
